Vecums nenāk viens, tam līdzi nāk trakums, bet man patīk. Pirmā diena, pirmā pieredze kā brīvprātīgajai Spānijā uz Ceļa. Ziemā sev apsolīju, ka jūnijā būšu Spānijā, tiesa, biju domājusi mazliet citādāk, bet solījumi jātur! Maija beigās pieņēmu lēmumu, ka meklēšu alberģi, vēlams, kāda klostera tuvumā, un pieteikšos kā brīvprātīgā. Sākās drudžaina rosīšanās pa interneta vidi, meklējot alberģu koordinātas, liels paldies manam sargeņģelim Paulam par palīdzību. Svētdien vakarā saņēmu atbildi no tēva Daniela, ka gaida mani piektdien (!!!!). Hops, ātrumā sarunāju aukli kaķiem, kam šoreiz vajadzīga īpaša pieskatīšana, jo abas dāmas vēl nav sadraudzējušās, un Lakšmi jānovērš vēl dažas veselības problēmas.

Pērku biļetes, galvā kārtoju 101 plauktiņu, stumdu, bīdu darāmos darbus un panikā domāju par piemirsto angļu valodu un pilnīgi nekādu – spāņu. Paldies otram eņģelim – Olafam, kurš visus spāņu valodas diskus iedabū planšetē (jo es ar elektronikas ierīcēm esmu uz ļoti lielu Jūs; jo tālāk, jo labāk). Sapērku mūsu saldumus, Iveta izcep garšīgos Mētru bezē cepumus. Trešdiena paiet steigā, klupšus, krišus sanesu savā augstajā stāvā minčiem smiltis, barību, atceros 10001 nepadarīto darbu un izbaudu Rīgas ūdens svētību – ūdens neesamību! Bohēma, ieraugot čemodānu, kļūst pavisam aizdomīga un uzsāk paslēpes, kas turpinās arī ceturtdien no rīta, kad jau piebraucis taksis. Kaķa nav. Kaķa NAV???!!!! Nē, kaķis ir, bet noslēpies guļamistabā, puķupodā uz palodzes. Mani ieraugot bēg, apgāž visu, kas gāžams, ķerot Bohēmu, aizķeros aiz gultas kājas un nostiepjos uz grīdas visā garumā. Māte mīļā, nu gan abām dāmām nācās uzklausīt visu, ko par viņām domāju. Tikmēr šoferis zvana jau trešo reizi. Samierinoties ar domu, ka savākt neko vairs nepaspēju, grābju somas un rikšiem lejā pa kāpnēm.

Jau ceļā uz lidostu atnāk ziņa, ka mans reiss tiek pārcelts par divām stundām. Elpoju, elpoju dziļi un galvā kalkulēju variantus – ko tad, ja nu nepaspēju uz autobusu. Redz, kārtējo reizi gribēju kā vienkāršāk, sanāca – kā parasti. Sapriecājos, ka alberģis ir Leonā, domāju, aizlidošu līdz Madridei, tad ar vilcienu čik čirik un klāt esmu. Bet nekā, alberģis Leonas apgabalā, tāpēc no Madrides jābrauc uz Burgosu, tālāk uz Sahagun. No ievāktās info skaidrs, ka man jāizkāpj kaut kur (reizēm palaimējoties un šoferis vietu nosaucot), tad pa “kazu” takām jāatrod ceļš uz klosteri. Lūk, viss šis jaukums pieejams, ja paspēju uz Burgosas autobusu, jo nobukotajā hostelī ielaiž tikai līdz 22.00.

Stresiņš gana liels, jo kārtējo reizi izslēdzas mans mobilais un, ejot cauri kontrolei, nevar noskenēt manu biļeti. Talkā nāk praktikanti, ar n-to mēģinājumu izdodas. Lai veselība jaukajam jauneklim pie bagāžas kontroles, jo izrādās, katram pasažierim var būt tikai viens mazais maisiņš ar šķidrumlietām, bet man ir divi, abi pārbāzti – eļļiņas piligrimu pēdu ārstēšanai, zirgu smēre – muskuļiem, tad vēl tējas koka eļļa, lavanda, 3 iepakojumi ar krēmiem, pašai sev matu eļļa un laka, vēl pāris nieciņi. Puisietis saka – var tikai vienu maisiņu, izņēmums, ja tie ir ārstnieciskie preparāti. Tad nu zirgu smēri un eļļas nodēvējām par ārstnieciskajiem līdzekļiem, matu lakai noņēma korķīti, un viss sanāca.

Madridē ielidojām ar gandrīz triju stundu kavēšanos, no lidmašīnas aulēkšiem, skrienot pa diviem pakāpieniem, iedarbinot ņuhu, čuju un poņu, skrienu uz busu… Nokavēju 5 min, brūnacains fledermausītis, redzot manu izmisumu, paziņo, ka pēc pusstundas būšot vēl viens, un es varot dabūt pēdējo biļeti. Kāda laime!

Pa ceļam izdodas sazināties ar hosteli, spāņu/angļu valodā apskaidroju situāciju un saņemu apstiprinājumu, ka gaidīs mani kaut pusnaktī. Mīļi.

Spānijā pārsteidz daudzas lietas, viena no tām – autoostas izvietotas tādos kā māju pagalmos. No ārpuses nekas daudz neliecina, ka aiz stikla durvīm ieeja uz autoostu. Viss kluss un mierīgs. Līdz asarām aizkustināja tēva Daniela un Paula rūpes, abi sekojuši līdzi, ka lidmašīna kavējas, vai paspēšu uz autobusu. Daniels piezvana, saka, ka Sahagun būs man pretī, lai nenomaldos, nepārpūlos. Tik mīļi, jūtos patiesi gaidīta.

Alberģis pārsteidz ar plašumu. Liels, gaišs, ērts, divvietīgas vai četrvietīgas istabas, katrā VANNA, (aaaa!, visi, kas gājuši Camino, to novērtēs). Lielākā ēkas daļā izvietojies Benediktīniešu māsu klosteris, viens spārns atvēlēts alberģim. Maģiskā robežšķirtne ir virtuves durvis. Piligrimiem tur ieeja slēgta, bet brīvprātīgie drīkst ieiet, iepriekš pieklauvējot. Maģiska sajūta – ar vienu kāju atrasties 21. gadsimtā, ar otru – viduslaikos. Pa loga spraugu izdevās ieraudzīt pasakaini skaisto klostera dārzu, viss rozēs, tāds krāsu košums.

Esam divi brīvprātīgie un trīs priesteri. Rauls jau trešo nedēļu kalpo, svētdien dosies projām un es palikšu viena. Atkal trīceklis – kā būs, vai tikšu galā, vai atcerēšos kura atslēga kurām durvīm u.t.t. Daniels, manot manu satraukumu, mierina – būs labi, mēs arī tepat būsim, palīdzēsim.

Pirmais pārbaudījums ilgi nav jāgaida, mani uzaicina pusdienās. Uz šķīvja uzlikta zivs… Jūtu, kā sviedri sāk pa muguru tecēt, domās lūdzos, tikai nevemt, tikai nevemt… smarža cērtas degunā, un apēstais pīrādziņš sāk virzīties uz augšu. Man jau pašai gan šķita, ka neko neizrādīju, bet Daniels, pēkšņi paskatījies uz mani, jautā:

– “Atvaino, es nepajautāju, varbūt ir lietas, ko tu neēd?

– “Zivis…”, klusu nočukstu.

Daniels apskauj mani un saka:

– “Saki droši, ja kaut kas pietrūkst vai traucē.”

Iekodu sev lūpā, lai nepalaistu kārtīgu kaķa brēcienu. Pusdienās man tika cīsiņi! Saldajā cienāju ar Laimas zefīriem un Mētru bezē cepumiem. Iveta, ja tu dzirdētu, kā tavas rokas tika slavētas!!! Danielam pie sirds vairāk gāja zefīri, bet tēvs Tomass visu uzmanību veltīja bezē. Arī piligrimi vakariņās nebija atraujami no tiem, īpaši visi trīs amerikāņi.

Otrais blieziens pa komforta zonu – tā vienkārši, bez brīdinājuma, tieku ierauta lielajā sarunu aplī, un sākas mans Latvijas darbs, tikai angļu valodā. Izrādās, varu! Lēnām, apdomājot vārdus, varu. Reāls prieks un lepnums par sevi. Hā, un vēl tieku pie pārsteiguma! Viena no ceļotājām arī ir Iveta un no Latvijas! Visi trīs priesteri šokā un steidz nostāties starp mums. Teic, ka tā esot īpaša svētība. Labi, lai tā būtu.

Šī bija gara un piepildīta diena, rīts nāks ar jauniem uzdevumiem un pieredzēm. Paldies par to!