#100LaimīgasDienasNamiņā – 43.-44. diena

Remonta dienas, nedienas turpinās. Vēl pēdējā krāsas kārta un arī otra istaba būs kārtībā. Ja godīgi , nu jau jasakož zobi un jāpiespiež sevi pie darbiem . Rokas , mugura dzied serenādes kā runči martā. Arā līst un vējo , kaķes netiek izskrieties , visu enerģiju izliek ,, palīdzot “ man . Pāris reizes piebradāju Nansijai asti , Lakšmi ķepas, toties viņas mani nogāza gar zemi ar visu otu un krāsas šālīti , labi , ka tikai celi sasitu.
Pašā vakarā mēģināju uznest uz otro stāvu lielo galdu , kaķes palīdzēja , es protestēju . Pasākums neizdevās , galds par smagu , lai nešus uznestu , tiku līdz pusei , nācās atkāpties, galds iestrēga , kamēr skatījos , kā izgrozīties, Nansija uzlēca uz stūra un apsēdās kā tronī.
Rīt turpināšu , mēģināšu kājas noskrūvēt ! Esmu stingri nolēmusi līdz Ziemassvētkiem visas trīs telpas, cik no manis atkarīgs , savest kārtībā !

Mums stipri, stipri vējo !!!
Dāma , lai neko garām nepalaistu , guļ sēdus 😉

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 109
14.06.2023. Lūzuma punkts, turpinājums

No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...

Dzīve mazciemā – 116
18.07.2023. Namiņa rīta stāsti (nr. 25) & viesi namiņā

Neraksturīgi man, esot kopā ar viesiem, nolēmām apmeklēt publisko pasākumu - dronu šovu. Pirmajā vakarā pasākums neizdevās, visā Gijonā nebija, kur mašīnu novietot, pareizāk sakot - uz ielām i adatai vietas nebija. Milzu sastrēgumi, policisti, brīvprātīgie, kundzītes ar cacīgi uzkrāsotām lūpām regulēja satiksmi, cilvēku plūsmu. Nu, neko, noslaucīju no pieres sviedrus, kad izkļuvām no pilsētas. Sestdien mēģinājumu atkārtojām, tik nu bijām gudrākas - ieradāmies pusdienas laikā, kad spāņi bauda nomiedzi.

Dzīve mazciemā – 113
02.07.2023. Viesi namiņā - 1. daļa

Nu, ko! Dāmas vēl gaisā, bet man jau piedzīvojumu pilns snīpis un pēcpuse ar. Kāpēc pēcpuse? Sulas pudele izlija, nācās strauji bremzēt. Reizi pa reizei (un šogad tas būs daudz) jāizlien no manas mazās, mīļās kabatparadīzes.

Dzīve mazciemā – 95
03.04.2023. Namiņa rīta stāsti - 11

Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt. Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš. Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag - sēžamies mašīnās un braucam. Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.