Retrīts. Kā viss sākās. Ierašanās.

Ziemā, vadot “Mērķu” grupu, dažas dalībnieces izteica vēmi tikties klātienē un pastrādāt ar jaunapgūtajām tehnikām. Online formāts ir labs, bet nekas nespēj aizvietot klātienes tikšanos, sarunas, kopīgas pasēdēšanas, pārdzīvojumus. Tā tapa ideja par pasākumu, kuru lepni dēvē par retrītu.

Kas tad ir šis mistiskais retrīts – no angļu valodas “retreat” – atkāpties, patvērums, nošķirtība. Manā izpratnē tā ir atrašanās drošā vietā ar spēju paskatīties uz ikdienas gaitu, sevi, aktuālajām tēmām no malas, esot ārā no situācijas. Ne reizi vien esmu stāstījusi, rakstījusi, ka, ja esi sastrēdzis kādā situācijā, nerisinās jautājumi, esi pārdzīvojis ko smagu, slīgsti depresijās, pirmais, kas, ja vien iespējams, jādara – vismaz uz brīdi jānomaina atrašanās vieta. Tā ir tāda simboliska pāreja uz citu, drošo vietu, kur nav veco piesaišu, tur var sasmelties spēku, enerģiju, risinājumu variantus un tad doties atpakaļ situācijā, risināt to. Tieši to darām arī manās nodarbībās, tik’ ar to starpību, ka “iziešana” no esošās telpas ir tik vien kā nodarbības laiks, kas reizēm ir daudz par maz.

Tā nu septiņas enerģiskas, krāšņas dāmas nolēma iekarot Astūrijas kalnus un pludmales, pie reizes pastrādājot ar sev aktuālajām tēmām.

Uh, manī uzjundīja duāla enerģija – no vienas puses tik ļoti gribējās atkal strādāt tiešajā saskarsmē ar grupām, interese, kādas tad viņas būs “dzīvajā”, nevienu iepriekš satikusi nebiju, no otras – tas būs liels izaicinājums man, kā tikšu galā ar septiņām spilgtām personībām, vai izdosies izveidot vienotu grupu, vienotu enerģiju, tik galā ar 101 saimniecisko jautājumu.

Un pirmais izaicinājums nav ilgi jāgaida – Īrijas dāmas ielido 24.05. pusdienas laikā, Anglijas dāmas – 24.05. pēcpusdienā, bet Santanderā, un tieši pusstundu pēc pēdējā autobusa atiešanas. Ahā, vēl ir bla-blacar opcija. Trīs dienas pagāja, kamēr sarunāju šoferi. Daži gluži spāniskā garā vienkārši neatbildēja, citi paziņoja, ka trīs pasažierus neņems u.t.t. Kad nu esmu laimīgi šoferi sarunājusi, pierunājusi par papildu samaksu paņemt dāmas no lidostas, viņš atvainodamies paziņo, ka ir sajaucis datumus. Līdz ierašanās brīdim – nepilnas 24 stundas. Fuuuu. Nu, neko, pieņemu, ka būs Santa un Irēna jāatstāj savā vaļā un jābrauc pašai uz Santanderu ap 230 km uz katru pusi.

Vēl plinti krūmos nemetu, atkal n-to šoferu uzrunāšana, līdz atsaucas jauks kungs, kurš ir ar mieru ne tikai aizbraukt pakaļ dāmām uz lidostu, bet pat pagaidīt to stundu virs noteiktā laika. Es labpatikā atslābstu un pievēršos sagaidīšanas darbiem. Tālākās stundas joņo vēja ātrumā, kaut kur esmu pārskatījusies, un lidostā ierodos 40 minūtes pirms laika, tāds nepacietīgais trīceklis kā bērns gar saldējuma kiosku. Reiss kavējas, un nemiers kā uzvaras salūts šaudās pa galvu. Aaaa, un tur jau viņas nāk, tik pat skaļi spiedzot kā es, apkampieni, spiedzieni, spāņi bijīgi pagriež mums ceļu. Mēs redzamies pirmo reizi, bet sajūta, ka pazīstam viena otru jau 100 gadus.

Bads nav brālis, dodamies pa taisno uz Cudillero agrajās pusdienās un ķert pirmos atvaļinājuma iespaidus. Laiks rit nemanot un atkal jau ienes savas korekcijas – ziņa no Ilvijas, viņu reiss no Anglijas pārcelts, pareizāk sakot, lidmašīna pagriezta atpakaļ, kaut kādas tehniskās ķibeles, kad varēs lidot – nav zināms… Ir skaidrs, ka “jāatlaiž” jaukais šoferītis, un man būs jābrauc pašai.

Pa to laiku esam tikušas līdz namiņam un, ieraugot Irēnu un Santu, Nansijai ir viedoklis – kakls izstiepjas kā teleskops, lūr, lūr, tad ar skaļu brēcienu “Lakšmiiii, viņas ar gribēs mūsu kastīti!!” diebj iekšā uz savu troni, sīkā pīkstule ļepato pakaļ, atkal abas kopā savā ūber lielajā kastē, katra savā stūrī. Pēc svarīgā daba veikšanas atkal dodas izpētīt, kas tad ir tās smējējas, kas pa pagalmu ālējas. Lakšmi drošāka, tā pirmā izmēģina pieiet klāt, pieglausties, sak – nu, ja esi atbraukusi, tad kasi muguru.

Vakarējam trijatā, smejamies, līdz īsi pēc desmitiem atnāk ziņa, ka Anglijas dāmu gaisa putns sācis kustību, es atvados no viešņām līdz rītam un dodos uz Santanderu. Man patīk braukt pa Spānijas ceļiem, klausīties labu mūziku, reizēm pašai uzdziedēt, kilometri kūst kā saldējums karstā dienā, tik no tā karstuma maz – vienā ceļa posmā starp kalniem tiku pamatīgā vētrā, knapi uz 50 varēju pabraukt, lietus gāza, vējš mašīnu mētāja – biju tieši uz augstā tilta. Pie Santanderas lidostas piebraucu dažas minūtes pēc pusnakts.

Manas viešņas samiegojušās, sagurušas, vientulīgas gaida uz soliņa, lidosta līdz rītam slēgta. Labi, ka nakts silta. Ātri sasveicināmies, sabučājamies, iekrāmēju savas saulītes mašīnā, Inga uzņemas šoferīša izklaidētāja lomu, abas “sīkās”, kā mēs vēlāk viņas nosauksim, nosolās skaļi nekrākt un ātri vien, ieritinājušās plašajā aizmugures sēdeklī, aizmieg.

Atpakaļceļš nav tik raits, nogurums jūtams, arī lietus gāzes un vēja brāzmas pa brīdim apgrūtina braukšanu, pēdējie 90 kilometri ir pavisam grūti – acis nogurušas un ceļazīmju atstarotās gaismas griezīgi “bliež” pa acīm, tā i gribas pievērt.

Inga cītīgi pilda izklaidētāja darbu, runājam par šo un to, viņas sajūsma par tumsā izgaismotajiem kalnu ciematiem ir tik patiesa, ka ar sirdi jūtu – tiešām savējie atbraukuši, viņām te patiks.

Pulkstenis ir pāri trijiem, kad esam pie namiņa, iekārtoju dāmas istabās, novienojamies par brokastlaiku un uz deguna iekrītu gultā – vienā piegājienā ar vienu pieturu lidostā pievarēti 470 km. Mūsu trakais pasākums ir sācies.

Naktī uztrūkos no sapņa, ka mani kāds žņaudz, grib galvu nozāģēt, stīvām kājām pamodos – Nansija, pārgūlusies ar savu raženo augumu pār manu kaklu, svarīgi murrā – te tu esi, nekur nespruksi. Mazā pīkstule klusi sēc blakus uz spilvena. Tā manas dūdas mani sargā.

Vēl stunda miegam, un klāt pirmais kopīgais brokastu baudīšanas brīdis un iepazīšanās.