#100LaimīgasDienasNamiņā – 24. diena

Sācies lielais pagriezienu laiks .
Šis dienas stāstā ielikšu dažus gadus atpakaļ rakstīto .
Tik ļoti iederas šodienā .
Laiks , kas nāk , dos mums iespēju ieraudzīt sevī visu labo , spēcīgo , gaišo un to , kam par tādu jātop .
Tu vari dabūt savu pīrādziņu , bet vispirms jāsamaļ milti , jāizaudzē ieraugs , jāsamīca mīkla , jāizkurina krāsns un jāizcep gardais pīrādziņš . Grūti , sarežģīti ?! Tev ir izvēle – necept , palikt ar tukšu punci , ar skaudīgu aci vērot tos , kuri bauda sava darba augļus , augt ienaidā par to , ka viņiem ir , bet tev nav …
Viņiem , tā pat kā tev , bija jāsamaļ milti , jākurina krāsns , jāmīca mīkla .
Mēs redzam rezultātu , process , kam iziet cauri katrs , paliek slēpts . Tā veidojas mīti , ka citiem vieglāk .
Nav vieglāk . Bet ! – ir izvēle !

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

Camino – Day 6-7
Day six! I’ll start it with my gratitude to two work horses who take care of our night’s sleep and our breakfast!
Dzīve mazciemā – 140
28.04.2024. Patikšanas un ne visai

Vakar lija, ne vienkārši, bet dāsni, kā tikai Astūrijā prot. Šķita, ka katrā pilē apslēpts vismaz spaiņa tilpums. Brrrr. Laiks kartupeļu pankūkām, tās vienmēr silda. Pēcpusdienā pošamies uz Tineo, bija plānā kādu jauku dāmu satikt un Guntai parādīt citu Astūrijas daļu. Ar pilsētām, vietām, cilvēkiem ir tā: patīk uzreiz vai nē, lai cik dotu otru iespēju - nebūs. Tā ir ar Tineo.

Dzīve mazciemā – 138
17.04.2024. Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

Dzīve mazciemā – 84
11.03.2023. Tēju nedzer, ar ko pagadās, tēja - tas ir intīmi! (Veltījums draugiem, paziņām, visiem, ar kuriem sirds vienā ritmā.)

“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei” – tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus. Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri... tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.