Facebook atmiņas stāsta , ka pirms četriem gadiem , es, savākusi krietnu kaudzi ar dokumentiem , atļaujām , devos 500 + km braucienā , šķērsojot triju provinču robežas , pēc mazās lūšu meitenes Nansītes . Toreiz , i iedomāties nevarēju , kādu prieku , mieru , draiskulību un neizmērojamu uzticību , mīlestību viņa ienesīs . Līdz ar Nanšuku atgriezās Lakšmi dzīves prieks , drošības sajūta . \Viņas abas ir manas dabas atspulgi , mans pagarinājums .
Nē , lai kā gribētu , klēpja un glaudāmkaķis no Nanšuka nesanāk , no ūdens un ķemmes bēg kā es no zivju smārda . Viņa ir īsts brīvmīles īemiesojums – var gulēt uz cakainiem spilveniem , bet tikai mirkli , kamēr es guļu , tad vajag ārā , kur var govis , aitas pieskatīt , dzenāt ķirzakas , tauriņus , putneļus un apkarot ūdensžurkas . Lai man nebūtu skumji , šēžot pie rakstāmdarbiem , pa brīdim tiek pienesta kāda pele/žurka , kāds putns , un tad sākas vārdos neaprakstāma jautrība .
Bet , kad pienāk tās retās pārmīļuma reizes , kad viņa apguļas blakus uz spilvena , piever acis , ar ķepu pievelk manu roku sev klāt un ieslēdz klusos mandeļu gaņģus , manī ielīst pilnīgs miers un laimības sajūta .
Dienās , kad īpaši mani uzvaktē , zinu , jāpieskata veselība , viņa mani ļoti jūt .
Dziļā pateicībā un mīlestībā par iespēju būt kopā ar šo skaisto , gudro , graciozo būtni….
Citi raksti
Līdz ar jautrīšu pārīša laimīgu iesēdināšanu lidmašīnā (jā, to pašu, kuri pases atstāja LV) , Maijas pavadīšanu tālākajā Camino, varu teikt, ka viesu sezona noslēgusies. Vēl tik namiņa krustmāmiņa sagaidāma, bet tas jau cits stāsts. Tur mēs rāpsimies pa kalnu grēdām, ložņāsim sazin kur, pētīsim jaunas takas, lai viesiem nākamajā sezonā varētu kādu odziņu piedāvāt.
Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt. Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju. Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti.
Pamodos, aizmigu, pamodos... neomā ar vēlmi kādam iekost. Kaķes aizbēga, palika tik sviestmaize. Laaabi. Līst! Tas labi, jo šodiena visa pie Skorpionu kartēm, dzīvs Plutons pa māju drasēs. Noķēru mirkli, kad negāza, bruņojusies ar abām ķemmēm, kaimiņiem par prieku gūstīju Nansiju, lai izķemmētu. Kāpēc divas ķemmes?