Trīs dienas, kad ieskaties sevī

Plāni lieli, izpildījums… nu… tas – kā sanāk. Tā varētu raksturot mūsu pirmās dienas nobeigumu.

Pēc novilkšanās (citādi to nevar nosaukt) no kalniem mainīju dienas plānus un sacerējos pavakariņot, pavērot saulrietu no manas pludmalītes, bet, sazin’ kā un kur izplatījusies informācija, manā pludmalē PIRMAIS koncerts kopš aizpagājušās vasaras, protams, ka krodziņā vietu nav, toties man iestājas kaut kāda viegli pastulba pārlaimība, dzirdot dzīvo mūziku. Un, kaut spāņu dziedātājs moka kaut ko pilnīgi nesaprotamā wljau – wļau angļu valodā, man tā šķiet pati Bēthovena Mēnesnīcas sonāte.

Stāvu atspiedusies pret margām un transā tricinu dupsi, plecus, esmu nokļuvusi mūzikas paradīzē.

Ak, nabaga Laima! Tāpēc pieņemam lēmumu pārskatīt, kas vēl ceļa somās aizķēries, un braukt baudīt saulrietu uz klintsradzes.

Paspējam līdz ar nagiem, bet paspējam. Ir mirklis iekšējam un ārējam klusumam, pateicībai, pārdomām par dienā aizsāktām tēmām, skatījumiem uz notikumiem mums apkārt, manu izvēli un tās sekām, un vēl, vēl un vēl. Pārdomu sarunas nedaudz turpinām mājās, āra terasē, kur atšķirībā no Latvijas vajadzīgs silts pleds. Līgo dziesmas mums dzied kaimiņu kaķi, putni, un kādu danci izveda sikspārnis.

Otrās dienas rīts atnāca viscaur mākoņos tīts, naktī nedaudz lijis, ar trauksmainu sirdi skatos laika apstākļus, lietus būšot jau pēcpusdienā. Izvedu sparīgas sarunas ar Astūrijas aizstāvi, Dieviņu, Vēja māti un visiem citiem dabas elementiem, ka vajadzīgas vēl tikai divas dienas bez lietus un dižpūšiem, nu neeeevar tak galīgi to Astūriju izblamēt.

Manas lūgšanas tiek uzklausītas, līst naktīs, pa dienu, kaut apmācies, bet nelīst.

Pēdas nedaudz deg abām, tāpēc ierosinu vieglo dienu (jūs domājat, ka bija? HA!).

Braucam apskatīt tuvās mazpilsētas ar kādu labu blakuselemetu – lielo molu, augstajām kāpnēm, kapelām u.c.. Staigājot pa Sant Juanu, no viena konditorijas veikala izšaujas neredzama ķetna un burtiski pievelk klāt, nolemjam atpakaļnācienā piesēst un iebaudīt kādu kūku. Jāsaka, ka man diemžēl spāņu saldumi galīgi negaršo, puslīdz, nu, galīgi puslīdz, siera kūku varu iemocīt, to arī šoreiz izvēlos. Ir laba, bet ne tuvu tām garšām, pie kurām esmu pieradusi. Ak, mīļās magoņmaizītes, pekanriekstu maizītes, biezpienmaizītes, šī ir tā pazaudētā garša, pie kuras apraudāties var. Bet spāņu kafejnīcas un personāla attieksme ļoti patīk – vienmēr pienāks klāt, apjautāsies, atnesīs kaut ko bonusā, pajokosies.

Ir bēguma laiks, un blakus pilsētiņas pludmalē ūdens atkāpies tālu, tālu, vietējie staigā pa akmeņiem, lasa ēdamos gliemežus (vai kā viņus tur sauc), pilnīgs bezvējš, kas ir pilnīgā pretstatā ar pēdējo apmeklējuma reizi kopā ar Sonoru, kad vējš gāza no kājām un ūdens šļakatas šāvās augstu virs mola.

Manī ir ieslēgusies kaut kāda pārdomu poga, ļoti gribas vienkārši pasēdēt pie ūdens, pajust. Izstāstu garo kāpņu ceļu Laimai un pati palieku lejā. Vēroju ūdens atsegtās klinšu šķautnes, tās ir tik skaistas, bet bīstamas, asas un reizē tik kailas, trauslas kā mūsu sajūtas, sejas bez ikdienības maskām.

Maskas. Tā ir manu pēdējo nedēļu iekšējo dialogu tēma. Man bieži tiek jautāts, vai es nebaidos tā atklāti rakstīt, izlikt sevi uz papīra, vai nebaidos no cilvēku viedokļiem, ka tie kā ar nažiem mani sagriezīs.

Baidos. Varbūt tieši tāpēc atļāvos decembrī publiski runāt, varbūt tieši tāpēc vēl neesmu nopublicējusi uzsaukumu namiņam veltītajam pasākumam.

Sēdēju un domāju, šķetināju savu atmiņu kamolu no tiem laikiem, kad viedokļi mani krustā pienagloja. Toreiz neviens neprasīja, kas un kāpēc, bet viedokļi bija.

Ak, jē… un man šķita, ka ar šo zupu esmu galā tikusi, bet reku izlīda, un mūsu sarunas to vēl vairāk akcentējušas. Nu, ko, man ir izvēle – dzīvot bailēs no viedokļiem, nēsājot sabiedrības uzlikto “Ivetai ne no kā nav bail, Iveta ar visu” masku, vai būt tādai, kā šī pludmale – mazliet asai un tomēr kailai un trauslai.

Tā pagāja vairākas stundas, līdz mēs turpinājām ceļu, un jau atkal par šīm dziļajām tēmām – reliģiju, esību, nedaudz astroloģiju, astrosofiju, leģendām un tīri praktiskām lietām.

Cudillero mūs sagaidīja ar kārdinošām pusdienu smaržām, nu, tādām, ka nav iespējams pretoties. Sapratu, ka manai veģetārajai ķirbju zupai lemts palikt ledusskapī…

Mums atnesa cachopu, nu, tādu – pusrokas garumā. Tiec nu galā! Es esmu latviete no pirkstu nadziņiem līdz manu blondo matu galiem, bet, kad jārada Astūrija, mans lielciems, jūtu sevi kā īstenu astūrieti (ka tik tā valoda būtu), tāds lepnums pārņem, kad viesi saka:

“Jā, te ir skaisti, vai, cik viss svaigs un garšīgs, cik dzidrs ūdens, cik viss te tīrs!”

Pilnīgi sprāgstu aiz lepnuma, un tas liek to karogu augstu turēt, skriet ar ķerru un savākt atkritumus, ko kāds neapzinīgais Camino malā izgāzis, tas liek no zemes pacelt nomestos papīrus, tas liek rūpēties un turēt šo vietu tīru.

Pa vidu nopietnajām sarunām kā vēja zvani skan mūsu smiekli, arī tikai vienai uz otru paskatoties, tāda jauka, bērnišķa draiskulība. Un tas ir tik ģeldīgi, tik iederīgi.

Trešās dienas rīts ir pavisam pelēks, nu, tāds kā sapīcis omes vaigs, kad atklājusi kādu traku nedarbu. Mums ir plāns – līst vai nelīst, mēs braucam uz Covadongu. Plāns:

• a – ja līst, apskatām avotu, alu, baznīcu un braucam uz Ljanēm skatīties dabas veidotās strūklakas klintīs;
• b – ja nelīst, Laimai iespēja uzbraukt augšā pavisam lielajos kalnos, kur ved īpašie tūristu busiņi, privātajiem nav vēlams pašiem braukt.

Esmu trīs reizes augšā bijusi, un katru reizi ar slapju pieri skatos, kā šoferi izmainās uz šaurā ceļa, kā kopīgi nostumj no ceļa izgūlušās govis, vēl iemanās riteņbraucējus apbraukt (kā viņi tur uzbrauc un vēl dzīvi paliek, tas man ir liels jautājums).

Astūrija bija labvēlīga, tika plāns a; kur palika diena – nezinu, palidoja vēja spārniem.

Kā īpaša balva tik iespēja aplūkot Covadongas jātnieku kluba parādi. Skaisti tie spāņu zirgi, skaisti.

Atceļā vēl piestājām Cangas de Onis – pirmajā Astūrijas galvaspilsētā ar skaitu akmens tiltu. Kafejnīcā pašā upes krastā dīdžejs ar ļoti nopietnu seju miksēja dažādas spāņu dziesmas – kā atturēsies no kafijas tādā vietā?!

Dienas noskaņa, iegūtā brīvība no masku nēsāšanas ārpus telpām, vieglais vasaras vējš, mūzika un apziņa, ka tūlīt jau atkal kaut kas mainīsies, liek pievērt acis un, atskanot lambadai, ļaut ķermenim šūpoties mūzikas ritmā. Ir labi būt te un tagad. Ir labi atvērt acis un uzķer drauga skatienu, ir labi runāt, labi klusēt.

Naktī sākās vieglpūtis, nu, tieši tik daudz, lai parādītu manam viesim, ka te vējš ir.

Agrā rītā, vēl pirms pieciem, vedot Laimu uz autobusu, vējš viegli šūpoja mašīnu, braucot pāri augstajiem tiltiem.

“Njā, es pat negribu zināt, kā Tev bija ziemā, ja šis vējš nav vējš,” domīgi noteica Laima.

Trīs dienas – daudz un maz. Aizsāktie dialogi turpināsies, jaunie skatījumi uz lietām “jāapgreido”, un tās maigās kokles skaņas, kas Laimu pavada it visur tāpat kā mani piedzīvojumu vibrācijas, vēl ilgi skanēs sirdī tāpat kā Laimas atvadu vārdi:

“Te ir tava vieta, šaubu nav. Te ir tā Tava “soft place to fall”.”