Gājiena devītā diena

Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu.

Brokastis mazā paradīzes dārzā, laipna, maza auguma, tumšmataina feja nolasa mūsu vēlmes. Esmu iemācījusies paprasīt kafiju un sulu spāniski. Pašai prieks, un vietējie to novērtē.

Kad turpinām ceļu, saule mostas sarkana, sarkana un milzīgi liela. Eju un domāju, līdz sajūtu neredzamu roku: “paiesimies nedaudz kopā”.

Ak, jā! Sirds apmet kūleni. Šodien pieci gadi, kopš Tu aizgāji. Asa, skaudra sāpe iziet caur ķermeni un paliek tai vietā, kur sirdī palicis tukšums. Paldies Visumam un Tev par skaisto, dziļo un patieso draudzību. Vai gan es toreiz, kad, nokrāvusies ar mapēm, tabulām, ejot uz pieņemšanu pie Tevis, izbīlī nenoturot līdzsvaru un, sperot lielu soli, gandrīz nogāzu Tevi no kājām, atstumjot sveicienam pastiepto roku, varēju zināt, ka paies nedaudz vairāk par gadu, un mēs kļūsim par draugiem, par atbalstu un spēka avotu viens otram?

Tā mēs šodien gājām – sajūtās, atmiņās, brīžiem ar smaidu, brīžiem ar asaru. Laikam ritot, sāpīgā rēta sadzijusi, atstājot tukšumu. Šodien pirmo reizi sajutu, kā tukšumā sāk krāsas parādīties, gluži kā mežā pēc uguns plosīšanās zaļie asni atrod sev vietu un lūdz, lai kopj un saudzē tos, ne to melno zemi. Vairs neplosu sevi par neatbildēto zvanu tai rītā, ļauju asniem augt. Ir laiks… Paldies Tev, ka biji, sirdī paliksi vienmēr. Lai Tev tur labi… aiz varavīksnes.

Un Visums atkal izspēlē joku, mūsu naktsmītne ir mazā “ciemos pie Drakulas” ciemā, kur starp māju drupām un gruvešiem tiek atjaunots ciems.

Cilvēka mūžs ir kā rasas lāse kāpostlapā, uzmirdz kā dimants, kā rīta zvaigzne un izgaist. Atstājot atmiņu pēdas…

Šodien noieti 26+ kilometri.

P.s. Bija iespēja ieskatīties savām bailēm acīs. Tām ir vanaga skats.