Vētra nāk

Pamodos no dobja “bums, bums, bums”. Ak, nē! Laika prognoze piepildījusies, sākusies vētra. Ar puspievērtām acīm, taustoties, gaismu neieslēdzot, eju uz vannas istabu aizvērt logu. Kamēr tieku atpakaļ līdz gultai, vējš pieņēmies spēkā un aurodams rausta plānās alumīnija durvis, draudot tās izgāzt. Dzirdu, kā blakusmājā aizcērtas balkona durvis, un mani pie mājas sienas piekārtie vēja zvani sāk haotiski šķindēt.

Iekrītu gultā un uzlieku spilvenu uz galvas, vēl tumšs, un ko citu vētras laikā darīt. Abām kaķu dāmām ir cits viedoklis: ja reiz piecēlies – spēlējies, un Nansija ar ieskrējienu uzlec man uz muguras, Lakšmi, žēli pīkstot, bradājas pa kājām, viņai tā pat kā man vētras auri nav tā tīkamākā skaņa.

Priecē, ka, līdz ar Nansijas ierašanos, drosme pamazām atgriežas, un Lakšmi aizvien vairāk laika pavada manā istabā, dažreiz pat skapī ielienot. Rudens murgi lēnām atkāpjas.

Pamodos no telefona zvana, abas kaķes, cieši piespiedušās klāt, katra savā pusē saldi snauda, kāds aiz loga izlējis melleņu ķīseli – tumši violetajās debesīs vēl tumšāki mākoņu apveidi, vējš bez žēlastības plosīja koku zarus.

“Aļļo, Tu dzīva?! Nu, kaut kas traks, mums no sētas visi puķupodi nogāzti, nervi beigti. Viņi tur ko, Augšā galīgi prātā sajukuši?!” – Lilija ber vārdus kā pupas.

Norunājam, ka es ceļos un vāru savu gardo kafiju, Lilija atvedīs man avota ūdeni, un tad izlemsim, ko šodien darīsim. Brīvdiena, nevar laist postā.

Kamēr dzērām kafiju, vējš vēl vairāk pieņēmās spēkā, nolēmām, ka dosimies apbraukāt tuvējās pludmales – man būs okeāna gaiss, ko elpot, varēsim pastaigāt, un lietus gadījumā aši tikt zem jumta.

Domāts – darīts; pirmā pludmale pie Cabo Vidio. Uz šo vietu braucu saulrietus skatīties, bet nebiju pat iedomājusies, ka nedaudz nostāk ir skaista pludmale. Nokļūt līdz tai ir gana liels izaicinājums, jo jāiet pa mazu “kazu taku” lejā, vējš ir tik spēcīgs, ka cērt elpu ciet, ejot jāgriež galva sāņus. Lilija žiglāka, iet pirmā, es lēnām no aizmugures, turoties pie kāda krūma, lielāka zāles kušķa.

Taka šaura, stāva, abās pusēs jau pārziedēt sākuša sarkanā āboliņa kupenas, koši zilie un dzeltenie vanagzirņu mākoņi un pa kādam krāšņam, bet ļoti asam dzeltenajam ērkšķu krūmam – lai visi svētie stāv klāt tam, kurš izdomās pieskarties, ļoti asi ērkšķi -, šur tur pa kādai savvaļas rozei.

Kamēr es notipinu, Lilija jau skraida pa akmeņiem, vienā brīdī pie lielākas vēja pūsmas bīstami sašūpojas, un es jau uztraucos, ka iekritīs ūdenī; par laimi laicīgi uzlika kāju atbalstam uz otra akmens. Ar to piedzīvojumu pietika, un Lilija atgriezās pie manis, es pa to laiku biju paspējusi atrast nelielu aizvēja pleķīti starp akmeņiem.

Brīdi klusējot pasēdējām, vērojot dabas varenību, līdz, sākoties paisumam, ūdens gana strauji sāka kāpties uz augšu. Uz akmens pakāpiena paspējām uzlēkt pēdējā brīdī, nākamais vilnis jau apskaloja pirmo takas pakāpienu. Viegli aizelsusies, uzrausos pa taku augšā, debesis joprojām melleņu ķīseļa krāsā, bet vismaz nelīst. Mazliet sirreāli pret debess fonu izskatījās zaļi sudrabainie eikalipti un baltās mājiņas ar sarkanajiem dakstiņu jumtiem.

Nākamā pietura – Playa del Silencio, kas atrodas vien pārdesmit minūšu brauciena attālumā. Šai pludmalei vairāk piestāvētu Dabas simfonijas nosaukums, no klusuma te ne vēsts. Īpatnējā klints izliekuma pēc viļņi ir īpaši skaļi, tie atbalsojas dziļi klintī un izskan kā milža vai iesprostotas dvēseles vaids, un pa klints spraugām brāžas uz pludmali, pa ceļam atsitoties pret mazākiem klints gabaliem, šļakatas sitas augstu gaisā, radot tādu mazliet sirreālu sajūtu.

Man izdodas veikt divus tiešraides video, lai padalītos ar šim sajūtām. Kaut kā ļoti gribas uzkavēties te ilgāk, bet dabai ir savs viedoklis, un pār mūsu galvām sāk līt lietus lielām pilēm. Kamēr uzraušamies pa stāvo taku, neslēpjot nožēlu, ka neizdevās aizkļūt līdz dīvainajiem klints vārtiem nedaudz tālāk pa taku, esam labi izmirkušas. Par laimi, abām līdzi maiņas drēbes.

Sēžot mašīnā un graužot pusdienmaizīti, apceram tālāko scenāriju. Lilijai lielā brīvdienu vajadzība braukt kaut kur dzert kafiju, bet man gribas atrast mazo, skaisto, kluso pludmali, kurai nejauši uzdūrāmies pagājušajā jūnijā, kad meklējām vienu kalnu ceļu. Šķirstam telefonā fotogrāfijas un mēģinām atcerēties tās dienas notikumus – kur, kā braucām. Ir skaidrs, tas ir tālāk par Luarcu, kaut kur pie Castropoles.

Kamēr pētām ceļu, lietus mitējies, un nedaudz rimušās arī vēja aukas, braucam uz maigo pludmali, tā es to esmu iesaukusi skaistā liedaga pēc. Tā kā ceļš gana tāls, laika taupīšanai braucam pa lielo maģistrāli līdz pagriezienam uz Naviu. Lilijas sargeņģelis atkal ierauj pāris litrus baldriānu, klusiņām paliek akmeni zem gāzes pedāļa, notrauc sviedrus no pieres, es dziļāk iesēžos sēdeklī, mēs dodamies ceļā.

Tā kā ir devītais maijs, es laicīgi esmu sagatavojusi dažādus Liliju interesējošus sarunu tematus, ja nu mūsu saruna ievirzās bīstamajā gultnē. Gluži bez asumiem neiztiekamam, bet visumā – necerēti mierīgi. Vairāk pievēršamies tēmām “kur esam bijušas”, “kurš celiņš, pludmale vēl neizpētīti”, un, kad atkal nogriežamies uz mazā ceļa, mašīnā pārsvarā valda sajūsmas saucieni:

“Paskaties, paskaties, kā ķirši zied!”

“Aaaa, paskaties uz to sarkano krūmu!”

“Skaties, suns/kaķis, govs/zirgi!”

“Skaties, te tāpat kā pie tevis spaiņi lido!” un tādā garā.

Daba tiešām pasakaini skaista, un vējš te spaiņus, traukus dzenā, kokus loka tā pat kā manā pagalmā, daudzām mājām slēģi cieši aizvērti, piedod ciematiem mazliet spokainu skatu.

Pludmali atrodam ar pirmo piegājienu, iepriekšējā reizē, ja atmiņa neviļ, kādu stundu maldījāmies. Man par lielu vilšanos – jaukā kafe vēl slēgta, toties visa skaistā pludmale tikai mūsu.

Vējš atkal pieņēmies spēkā, auro un dzenā lielos viļņus ar baltām putu cepurēm, kas tā uzputotas, ka līdz ar brāzmām pa kādai putai tiek uznests augšā klintī. Lilija uzrota bikšu staras uz augšu un brāžas lejā pa taku, bet es gribu aiziet līdz klints korei, cerot no turienes nofotografēt lielos viļņus, jau atkal uzšaujot sev ar domu žagaru – nu, kad tu beidzot savu Canon no skapja izvilksi?!

Izvairoties no asajiem dzelteno krūmu ērkšķiem, uzmanīgi lavos pa mazo, šauro taku, atkal vēja brāzmas tieši sejā, un, lai ievilktu elpu, galva jāpagriež sānis. Brāzmas ir tik spēcīgas, ka pat uzlieku kapuci, citādi sajūta, ka delveris sagrābs mani aiz copes un aizvilks neceļos.

Līdz pašai korei netieku, priekša dziļa klints plaisa, jāapmierinās ar sāna skatu i uz viļņiem i uz pludmali. Viennozīmīgi, šī ir viena no manām top pludmalēm, te ir kaut kāda maģija, te okeānam, dzenot viļņus dziļi klints iekšienēs pa laika izgrauztajām spraugām, tāda īpaša dziesma. Pie spēcīgākiem viļņiem sajūta, ka klints no iekšienes dreb.

Kaut kur pazudu laikā, jo, nejauši pārlaižot acis pār pludmali, redzu Liliju, augstu virs galvas vicinot savu balto jaku. Izrādās, es esot ilgi bijusi projām, viņa sākusi satraukties.

Pa to laiku ieradusies vēl viena ģimene, laikam tā pat kā mēs – cerēja tikt pie tases garšīgās kafijas jaukajā kafejnīcā klintsaugšā ar skatu uz pludmali. Viņi tā pat kā mēs neslēpj sarūgtinājumu, un Lilijai visnotaļ ir viedoklis par negaidītajiem pastaigu biedriem, viņa bija nolēmusi Ievas kostīmā izbaudīt peldi mazajā, klinšu ieloka sargātajā līcī – trakiem pieder pasaule.

Cik dažādas ir Astūrijas pludmales: te smiltis tik smalkas, gaišas, patīkamas uz tausti, līdzīgas Rodiles pludmalē esošajām, pilnīgs pretstats “manas” pludmales lielajiem oļiem. Ūdenim atkāpjoties redzams, ka gana tālu ir smilšu sega bez lielajiem akmeņiem, laba vieta atpūtai ar bērniem.

Kamēr tā staigājam, kāds tur Augšā atkal parāva aiz aukliņas, un vienā momentā sāka gāzt; kamēr es tur tā stāvēju un brīnījos, otras kompānijas ģimenes galva, garām skrienot, pieskaras manas plecam, kā atmodinot no miega – “vamos!”. Un ir jau pēdējais laiks, pa matiem sāk tecēt ūdens tērcītes, kamēr uzraušos līdz mašīnai, sausas ir tikai vestes piesegtās vietas. Dīvaini, bet lielus ir silts.

Vairāk rezervju mums nav, pulkstenis arī rāda jau sesto vakara stundu, laiks doties mājup.

Neskatoties un izmirkumu, vētru, kaut kā negribas ceļojumam punktu likt, un mēs izlemjam par labu vēl vienam pieturas punktam – Tapia de Casariego: maza pilsētele, bet ļoti omulīga, ar divām jaukām pludmalēm un skaistiem rožu un ģerāniju dārziem. Šeit bija pirmā vieta, kur redzēju, ka ģerānijas tādos kā pudurīšos sastādītas dobēs, veidojot rakstus kopā ar rozēm, lillā lefkojām. Lieki teikt, ka aizrāvāmies par spīti lietum (vairs jau nebija ko zaudēt) un vējam, kas lietussargus salieca uz otru pusi kā pārgatavojušās sēnes.

Manā mazciemā iebrāzāmies atkal ar pusstundas nokavēšanos. Aši saplūcu puķuzirņu pušķi mīļkaimiņiem, bet viņi jau pieraduši un labsirdīgi smejas “Tranquilo, tranquilo”. Lilija, sniedzot ziedu pušķi, strauji žestikulējot, stāsta mūsu piedzīvojumus, kā mani gandrīz ūdenī iepūta, kā viņa peldēties gāja. Kaimiņi smejas – trakas sievietes.

Jā, mazliet trakas, bet visa dzīve jau tāda – i vētras, i saule.

Lilija, iesēdinājusi Lolinas mammu mašīnā, aizbrauc uz savu ciematu, es eju nostiprināt peonijas, jo šonakt sāksies lielā vētra, kas mūs priecēs dienas četras. Tāda nu ir mainīgā Astūrijas daba un laika apstākļi.

Stiprinot peoniju balstus, ieelpojot saldo puķuzirņu smaržu un tā piepeši atpazinu to melodiju, kas jau vairākas dienas skanēja dziļi iekšā.

Ne vētras, ne puni nespēj mainīt nelabojamo melanholisko romantiķi –

“A Soft place to fall”