13.11.2020. Arī Paradīzē slimo.

Rudens nekad nav bijis mans gada laiks. Jā, ir jau skaists tas lapu zelts, košās krāsas, tā īpašā ne ar ko nesajaucamā smarža, miglā tītie rīti un gājputnu kāši, bet pārsvarā tas ir drēgnums, ap stūriem aurojošs vējš, lietus, dubļi, ja esi laukos, vai peļķu pilnās ielas, ja esi pilsētā. Izskatās, ka nekas sajūtās nav mainījies, arī dzīvojot šeit.

It’s my first night in a boss's role. I'll say how it is – strangely alert. There are evening checks, locking doors, making breakfast for the early pilgrims. It's close to midnight when I fall nose-first in the bed.

Juhū - jubilācija! Jau desmit dienas čāpojam. No rīta izgājām agri, dīvaina vieta, dīvainas sajūtas. Īsti nesaprotu, kas šeit ir noticis - gruvešu kaudzes, kas vājajā lukturīša gaismā iznirst no miglas plīvuriem, ir gana biedējošas. Laila nosaka - Bāskervilu tīrelis, tādas sajūtas arī ir - Bāskervila krustojumā ar Drakulu. Ir auksts, pat ļoti, un vējains.

14.06.2023. Lūzuma punkts, turpinājums

No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...