Šodien sapratu , ka , šo laimīgo dienu apraksti ir iespēja dalīties tajā ,kas paliek aiz kadra , paliek kaut kur starp citiem ierakstiem , darbiem . Tā ir mana ikdiena , tas ir tas ar ko es elpoju , un , jā, tā ir laime , tās ir laimīgās dienas , kaut reizēm deguns pa zemi . Diena bez lietus , tas nozīmē lielo vešas dienu , līdz puslielam izaugušās zāles pļaušanu , kaut sanākt pļāvēju pa pielijušo sūn-zāli stumt tā ,ka aiz sevis atstātajās pēdās ūdens paliek . Pēc pļaušanas dārzs izskatās kā ar smaragdzaļa samta segu pārklāts, koši sārtās leduspuķes mirdz kā gaismiņas . Aplaižot acis apkārt , nākas secināt , ka arī šoziem nepaspēšu visus dārza pārkārtošanās darbus . Ech , ja man būtu vēl viens roku pāris un drusku vairāk enerģijas . Kaut kā motoriņš neizdod tik daudz cik gribētos , esmu kļuvusi daudz , daudz lēnāka kā pirms trim gadiem . Kā sāka spiediens savus lidojumus kosmosā , tā nākas piedomāt ,ko , kā un cik daudz daru . Šajā vasarā , rudenī , kā prioritāti noliku savas mājas daļas pārkārtošanu , tās nopelējušās sienas , ar pelējumu pārklātās vecās mēbeles piegriezās . Šajā mājas daļā remonts nav bijis gadus 40 , tik pa brīdim kādas plaisas aizmālētas . ,, Mauzolejs” tik pavasarī izjaukts , aizvests , šodien kārta pienāca vecajam , pusjukušajam rakstāmgaldam un plauktam.. Pēc sienu nomagāšanas , kaut viss pēc hlora , šķita , ka gaisa vairāk . Tīrāk . Vistrakāk ar griestiem , daļēji atmazgāju , pārējais rīt . Nav man saprotams , kāpēc šo mājas daļu tik ļoti aizlaida , tā krasi atšķiras no abām pārējām . Nu , jā šeit nav tik daudz gaismas , nav dienas un vakara saules . Skatos un priecājos par padarīto , tā telpu daļa , kas nokrāsota balta , tā atmirdz . Līdz ar sienu krāsu , mainās arī enerģija mājā . Jā , viss nenotiek tik ātri ka’gribētos , bet liekot soli aiz soļa , palēnām visa taka tiek pieveikta . Katru dienu pa solim .
Par lielo pārmaiņu laiku ierakstīšu rīt .
Mums nāk vētra , pirmie auri jau dzirdami . Maģiski un bailīgi reizē . Debesis krāsojas upeņu uzpūteņa krāsā
Citi raksti
08.05.2021. Mazliet saules
“Nosēdēt vari?”, un, nesagaidot manu atbildi, Lilija kā no ložmetēja sāk bērt vārdu pupas par visiem jaunumiem, kas notikuši manu gandrīz divu nedēļu slimošanas laikā. Nosēdēt varu, galva vietā, un ļoti gribas sauli un siltumu. Šodien pilnīga Paradīze – viegls, lēns vējiņš un sita, mīļa saulīte: +24. Tā kā pie stūres sēsties vēl neriskēju, Lilija stūrē savu mazo Reno, kuru lepni sauc par Mercedes. Pēc mazas apspriedes nolēmām, ka brauksim uz patālo Villaviciosas pludmali Rodiles, kas ir ar plašu smilšaino pludmali un labām pastaigu vietām.
05.01.2022. Robi
Drūms, pelēki drūms - tā pieņemts teikt par lietus dienām, tieši tādu, kāda ir šodien. Tikai Astūrijā pat vispelēkākajās dienās kāds zaļums spraucas pretī skatam, kāds zieds atdzīvina pelēcīgumu, pat visdrūmākajās dienās kāds saules stars, kaut uz sekundi, bet izlauž sev ceļu, rādot, ka viss ir pārejošs. Lai līst, būs zāle zaļāka, koku saknes veldzēsies, krāšņi saziedējušai plūmei būs spēks turpināt ziedēt, vēlāk briedināt ogas. Ko darīt, ja aiz loga ir tas, kas padara slapju pāris minūšu laikā, un veikalos sākušās atlaides?
Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.