Bailes

Trakā Lieldienu nedēļa tuvojas beigām. Parasti šis laiks man ir tāds iekšējā restarta laiks, pārdomāju lietas, daudz esmu dabā. Šogad viss ir ar kājām gaisā.

Jau nedēļas sākumā Lielciema administrācija izplatīja paziņojumu, ka Lieldienu nedēļā stingri aizliegta jebkāda pārvietošanās, staigāšana (it kā jau tā pat nebūtu stingrā karantīna ar mājas sēdēšanu un pastaigu aizliegumiem), sākot ar ceturtdienu slēgts arī pārtikas veikals. Tā teikt, lai arī iešana uz veikalu nebūtu attaisnojums izšmaukšanai no mājām. Starp citu, arī ar suni pastaigās neļauj iet, ja mājai ir pagalms.

Mani mīļkaimiņi, sazvērnieciski piemiedzot man ar aci, mēdza no rītiem un vakaros pa kluso pastaigāt 50 metrus un vienu pusi, 50 uz otru no savas mājas. Kādu labu stundu tā apļus zīmēja.

Bet piektdien, kad viņi gribēja pāriet pāri nepilnus trīs metrus platajam ceļam uz otru savu zemes gabalu, nez no kurienes uzradušais policists viņus atdzina atpakaļ, labi, ka vēl sodu neuzlika.

Jā, policija mūsu mazciemu regulāri pārbauda, vismaz divas reizes dienā ar motocikliem vai auto izbrauc cauri. Protams, no vienas puses tas dod tādu drošības sajūtu, bet no otras – rāda situācijas nopietnību.

Te klīst dažādas baumas, vienā FB grupā lasīju, ka runājot, ka šāds stāvoklis saglabāsies vismaz gadu.

Vakarā mani apciemoja jau pazīstamais žņaudzējs. Sēdēju gultā un atkal un atkal pārskaitīju visas finanses, lai cik taupīgi saliktu pa mēnešiem, ir skaidrs, ka nomaksāt rēķinus, pabarot sevi, Otrdieni un abus kaķus, pat pie vislielākās taupības, varēšu maksimāli četrus mēnešus.

Naktī gulēju pussēdus, guļus stāvoklī nespēju elpu ievilkt. Nākošā rītā ziņa no draudzenes, kā būtu nolasījusi manas domas – Kā tu? Ēst ir ko, uz veikalu tiec, varbūt vajag kaut ko aizsūtīt?

Tikai daži vārdi, bet man tas nozīmē tik daudz, tas iedod to drošības spilvenu, ka neesmu viena.

Pēc brīža zvana otra, un tur jau asaras nenoslēpt, ilgi runājam, uztraukums par nākotni mijas ar sajūsmas pilnajiem stāstiem par apkārtni, par to, ka okeāns katru rītu ir citādāks, par hortenziju krūmu džungļiem, neiztrūkstošo palmu. Sarunas beigās viņa nosaka – “Ja tu izdomāsi braukt atpakaļ, vieta pie manis būs gan tev, gan taviem kaķiem, arī darbs būs.” Pēc mirkļa pati nosaka – “Nu , jā, bet Tava dvēsele jau paliks tur. Turies, ja kas, sūtīsim paciņas.”

Mums ar Otrdieni darba pilnas rokas, katrā siltā dienā rosāmies pa dārzu, rokam, kapājam, pārstādām, vēsajās, lietainajās dienās pucējam māju, esmu atsākusi konsultācijas, tā kā dienas gana piepildītas.

Pašas Lieldienas paiet klusi un mierīgi, izcepu divas ābolkūkas – vienu mums pašām, otru sadalīju uz divām daļām un kopā ar zefīru paciņām aiznesu kā Lieldienu dāvanas saviem tuvākajiem kaimiņiem.

Pārsteigums izdevās, jo pēc brīža arī mūsu pagalmu apciemoja Lieldienu zaķi. Vakarā abas ar Otrdieni uzrīkojām dambretes maču. Oi, tik svētīgi pakustināt smadzenes.

Pirmajā darba dienā pēc brīvdienām brauciens uz veikalu. Tas prasa īpašu sagatavošanos – atslēdzam vidējās mājas durvis, sagatavojam ledusskapi, Otrdienis pa dārza durvīm ienes maiņas drēbes. Es uzvelku rokās cimdus, tā kā masku nav, apsienu lakatu tā, ka varu pārvilkt pāri degunam. Jau piebraucot pie veikala, redzu stāvlaukumā vismaz divas policijas mašīnas un palielu ļaužu pūli. Tas saprotams, jo gandrīz nedēļu veikals bija slēgts.

Kad nostājos stāvlaukumā, ar acs kaktiņu redzu, kā visi, kas atradās tuvumā, salec savās mašīnās un aizbrauc uz otru stāvlaukuma galu. Drīzāk jūtu, kā redzu, kaut ko ap mašīnu. Pagriežu galvu – kāda metra attālumā pie visām četrām mašīnas durvīm stāv pa bruņotam policistam, vēl divi palikuši aizmugurē, un klāt brauc viena no mašīnām.

Viss saprotams, karantīna, Latvijas numuri, bet iekšā kaut kas apmet kūleni.

Izņemu no somiņas jau sagatavotos dokumentus – NIE, “Padronu” un savu ID – un cimdotā rokā sniedzu pirmajam policistam. Apskatījis, tas pagriežas pret pūli, kas sadrūzmējies lielā murskulī drošā attālumā no manas mašīnas, kaut ko nosaka, es uztvēru tikai sava mazciema nosaukumu un “letona”.

Kopš skolas gadiem katrs cilvēku kopums, kur vairāk par divi, uzdzen vieglas trīsas, tolaik tas viennozīmīgi nozīmēja nepatikšanas, labākajā gadījumā ar bumbu pa galvu vai saplēsta soma.

Kamols veļas man pa iekšu, tas pastiprinās, kad jāiet pūlim garām ieņemt vietu rindā pašā tālākajā stāvlaukuma galā. Redzu, kā daudzi, lai arī eju lielā attālumā, pagriež galvas uz otru pusi, mamma, kura stāv kopā ar bērnu, aizšauj roku priekša viņa sejai.

No manis baidās, es esmu bieds.

Viens no policistiem stāv rindas galā, daži patrulē pa stāvlaukumu, vēl viens stāv netālu no manis.

Nepilnā stunda, ko pavadīju, gaidot iespēju ieiet veikalā, likās mūžību gara, mana mazciema vārds un “letona” skanēja bieži, daži panāca ārā no rindas, lai mani apskatītu. Centos nedomāt, dziedāju dziesmiņas pie sevis, centos smaidīt, bet aizvien vairāk jutu, kā griež kuņģi. Veikalā situācija neko daudz neuzlabojās, reizē ar mani zālē ienāca arī divi policisti, viens palika pie ārdurvīm, otrs ienāca pašā zālē un palika tuvumā kasēm.

Laikam jau vēl nebija atvesta visa pārtika, jo stendi vairāk tukši kā pilni. Kad dārzeņu stendā aizgāju pēc kartupeļiem, visi, kas bija tur, metās bēgt, atstājot savus iepirkuma ratiņus, saskrējuši ailē starp diviem produktu plauktiem, kaut ko skaļi sasaucās un rādīja ar roku uz mani. Izdzirdēju jau atpazīstamo “letona”, mani pārņēma panika, jutu kā ausīs sāk džinkstēt, reibst galva un apēstās brokastis kāpj uz augšu. Ātri pagrābusi vēl kaut ko steidzu pie kasēm, jo noģībt veikalā nebūtu prāta darbs. Sirds sitas kaklā, sviedri tek pa seju un ir tikai viena doma – tikt ātrāk mašīnā. Rokas tā dreb, ka nevaru kabatā sataustīt pulti, līdz mājai tikai pāris minūšu brauciens, ar visiem iespējamiem spēkiem cenšos noturēt brokastis sevī un klusiņām lūdzu, kaut tik pie mājas negaidītu runātīgā kaimiņiene, kuras ziņkārības un visa izpētīšanas īpašību dēļ esam iesaukušas par Štirlicu.

Par laimi nav, knapi iesprūku vidējās mājas wc un ar bļodu rokā atkrītu uz poda. Mani krata drudzis un visa seja, rokas, dekoltē daļa pārklājusies sarkaniem pleķiem. Paiet labs laiks, kamēr riskēju piecelties.

Neko daudz no pārtikas neesmu atvedusi, būs jābrauc vēlreiz, bet ne šodien, ne šodien. Mūsu apdzīvotajā mājas daļā mani sagaida Otrdienis, kurai gribas visu zināt, kur, kas, kā izskatās, vai vēl cilvēki arī ir uz pasaules, kas jauns, kas veikalā, bet man ir tikai viena vēlme – istabā, durvis ciet un nevienu neredzēt.

Nesmuki, bet uzšņācu Otrdienim un pazūdu savā drošības alā. Auksti drebuļi turpina kratīt, domāju – kas notiktu tajā brīdī, ja baiļu pārņemtais pūlis mestos man virsū? Vai tāpēc tie divi policisti veikalā? Paiet kāds laiks, kamēr dunoņa no ausīm atkāpjas, līdz varu sākt elpot, un varu iet atvainoties par šņācienu. Rokas trīc joprojām, un redzu, ka arī Otrdienim klausoties paliek neomulīgi. Vai tāda tagad būs katra diena? Cik ilgi tā būs?

Ir krietni jāsaņemas, lai pēc pāris dienām atkal brauktu uz veikalu. Šoreiz mašīnu atstāju tālākajā stāvlaukuma stūrī, ļaužu ir mazāk, cīnos ar apkārt skraidošo panikas lēkmi. Veikalā dežūrē policists un veikala apsardze, kas regulē kustību, uzrauga vai rokās cimdi, vai tiek dezinficētas rokas, ievērota distance.

Zālē cenšos ievērot pēc iespējas lielāku distanci, ko pie dārzeņu stenda ir gana grūti izdarīt. Sazin kādu apsvērumu pēc atstāta tikai viena ieeja, pa to gan jāieiet, gan jāiznāk, turklāt pie pašas ieejas novietoti arī svari, kur jānosver dārzeņi. Tur valda īsts skudru pūznis. Mani ieraugot, cilvēki pajūk, atkal dzirdu “letona”, saņemos un visiem, kas uz mani skatās, draudzīgi uzsmaidu “pierodiet, es te uz palikšanu”.

Cilvēki ir piesardzīgi, bet vairs nav tās panikas, kas pirms divām dienām. Jau manāmi drošāka dodos pie gaļas stenda, un te nākamais pārbaudījums – novilkta drošības josla un man kārotais jāprasa no droša attāluma. Gaļas vīrs – liela auguma, laba barojuma, īsts milzis, ieraugot manu izmisumu, uzsauc savā pērkondimdošajā balsī “hola, chica!”, un mēs sākam garo un grūto procedūru. Tā kā iepērkos priekš trim, četrām nedēļām, tad visa vajag gana daudz, īpaši mincēm – akniņas, vistas fileju. Reiz Otrdienis teica, ka drīz sāks konkurēt ar kaķiem, jo Bohēmai tiek labākie gabaliņi, savukārt Lakšmi ēd tikai liellopa gaļu.

Kāds nepacietīgs spānis mēģina iespraukties pa vidu, gaļas vīrs viņu gana strupi noliek pie vietas un mēs turpinām. Uz atvadām viņš savā basā pa visu veikalu nosauc “adios, letona!”. Man kaut kā silti paliek, vismaz viens nebaidās, un parādās drošības sajūta. Pie kases arī viss raiti, atsaucīga kasierīte, palīdz tikt galā ar milzīgo produktu daudzumu, tuvumā esošais policists atnāk palīgā visu salikt iepirkuma maisiņos. Jūtos patiesi aizkustināta. Nu jau arī es varu ar patiesu smaidu pateikties un atvadīties. Mājās atbraucu daudz možākā garastāvoklī, brīdī, kad apturu mašīnu, pagriežu galvu – blakus stāv Štirlics.

Nu tantukam ātrums! Noskriet no otrā stāva, apskriet ap stūri dažu sekunžu laikā?! Viņai ļoti gribas runāties un, kas pats galvenais, redzēt, kas mašīnā.

A tur… tur četrām nedēļām pārtika. Tantukam kakls izstiepjas garš, garš, lai visu varētu aplūkot. Tā kā esmu atļāvusies greznību, nopirkusi divkilogramīgo kasti ar zemenēm, sniedzu ogas arī kundzei. Viņa pakāpjas atpakaļ, ar asarainām acīm paraugās uz mani un rāda, ka samīļo – tu esi ļoti jauka sieviete!

Tas tik ļoti aizkustināja. Nu zinu – neviens nenāks, nelauzīs, neplēsīs. Te esmu drošībā. Bet pārdomas paliek – ko ar cilvēkiem izdara bailes, cik viegli, iedzenot bailes, var valdīt pār cilvēku prātiem.

Šodien mums dzīres – zemenes ar putukrējumu.

Priekšā pārmaiņu laiks, ir parādījusies iespēja, un Otrdienis pošas uz Latviju. Sāksies trakais maršruta menedžēšanas un dokumentu vākšanas laiks.