Vāveres ritenis sākās 05.45 , un tā visu dienu .
Konsultācijas , mājas darbi , plusā – šodien laba lauru lapu vācamā diena . Savācu krietnu ķeselīti , apkaltīs , malšu pulverī , ko visai drīz likt klāt pie vaska , kad liešu stiprās transformācijas sveces .
Vakarā , kad saules gaismu nomainīja laternu sveicieni , iededzu sveci saviem mīļajiem , kas aiz varavīksnes un kādreiz namiņā mitušajiem , tak jau neredzamām , redzamām saitēm esam sasieti, nepaspēju visu sakāmo norunāt ar uzaicinājuma tekstu , kad pie vārtiņiem piestāja Hit……lers . Sēdēja un skatījās tieši acīs , kustinot savas melnās ausis . Nu nepieņem mana sirds viņu , nepieņem , kā redzu , tā atceros Bosiku . Bet , pastāvēju , padomāju , vēl reiz padomāju , iegāju mājā pēc kāruma , ieliku trauciņā un noteicu : ,, no šīs dienas saukšu tevi par Draudziņu “.
Jā, varbūt sirds nepieņems , bet dzīvnieks atnāca , ja man būs ar ko dalīties , dalīšos un saukšu draudzīgākā vārdā .
Draudziņš klausījās , klausījās , bet uz manām darbībām noskatījās no mašīnas apakšas . Vēlāk , kad iegāju mājā , dzirdēju , kā škīvītis skan . Labu apetīti .
Nevari mainīt bijušo situāciju , maini attieksmi , izņem akmeni no azotes….
Citi raksti
Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.
“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei” – tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus. Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri... tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.
07.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”
2. solis no 45
Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas. Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā. Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.