#100LaimīgasDienasNamiņā – 16. diena

Vāveres ritenis sākās 05.45 , un tā visu dienu .
Konsultācijas , mājas darbi , plusā – šodien laba lauru lapu vācamā diena . Savācu krietnu ķeselīti , apkaltīs , malšu pulverī , ko visai drīz likt klāt pie vaska , kad liešu stiprās transformācijas sveces .
Vakarā , kad saules gaismu nomainīja laternu sveicieni , iededzu sveci saviem mīļajiem , kas aiz varavīksnes un kādreiz namiņā mitušajiem , tak jau neredzamām , redzamām saitēm esam sasieti, nepaspēju visu sakāmo norunāt ar uzaicinājuma tekstu , kad pie vārtiņiem piestāja Hit……lers . Sēdēja un skatījās tieši acīs , kustinot savas melnās ausis . Nu nepieņem mana sirds viņu , nepieņem , kā redzu , tā atceros Bosiku . Bet , pastāvēju , padomāju , vēl reiz padomāju , iegāju mājā pēc kāruma , ieliku trauciņā un noteicu : ,, no šīs dienas saukšu tevi par Draudziņu “.
Jā, varbūt sirds nepieņems , bet dzīvnieks atnāca , ja man būs ar ko dalīties , dalīšos un saukšu draudzīgākā vārdā .
Draudziņš klausījās , klausījās , bet uz manām darbībām noskatījās no mašīnas apakšas . Vēlāk , kad iegāju mājā , dzirdēju , kā škīvītis skan . Labu apetīti .
Nevari mainīt bijušo situāciju , maini attieksmi , izņem akmeni no azotes….

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

18.03.2021. Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā - pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem. Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts...

Joprojām silta atvasara, var lencīškreklā staigāt , bet siltas zeķes kājās prasās , zeme pielijusi , auksta . Tagad labāk saprotu astūriešus , kuri joprojām staigā pa pagalmiem madreñas. Būs man ar tādas jāiegādājas , tik staigāt mācīšos pa kluso , tumsiņā 😉.Esam vēl soli tuvāk pavasarim , ziemas narcises saziedējušas, dārzs smaržo , naudas …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 16. diena Read More »

03.04.2023. Namiņa rīta stāsti - 11

Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt. Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš. Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag - sēžamies mašīnās un braucam. Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.

Day three of the walk. I am not even sure how to name it – „Shoot me now” or „how the limits are tested”.