Skumjas, nedaudz jau var…

Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija.

Pat nezinu, kas pie vainas – varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino – šodien pirms trim gadiem ir tā diena, kad cīnīju lielo cīņu pati ar sevi. Tagad lasot, ko rakstīju pirms trim gadiem, ar katru šūnu atceros, kā gāju, kā kritu, sasitu muguru, galvu, atceros tās 14!!! tulznas. Kā es vispār to izdarīju? Katru dienu sev vaicāju – eju vai beidzu? Ne brīdi nebija domas beigt, vienkārši gāju savā tempā, solīti pa solim, tāpat kā tagad – solīti pa solim, dienu pēc dienas, darbu aiz darba…

Protams, ir brīži, kad uznāk šņukstamais, esmu tikai cilvēks, bet ne tādēļ, ka viena, drīzāk neapdarāmo darbu kalna dēļ, neziņas par rītdienu dēļ, tādēļ, ka jūtu – ķermenis traki, traki piekusis. Un es viņam solīju, ka Spānijā atpūtīsies…

Kas to varēja zināt, ka viss tā sagriezīsies; tagad man trīskārša slodze – mājas pucēšana, dārzs ar visu lapu grābšanu, zāles pļaušanu, zāģēšanu, rakšanu un maizes darbs – konsultācijas, kas nodrošina, ka vismaz kaut kā uz ūdens turos.

Ir, ir bimbis reizēm, un ir dienas, kad ielienu gultas stūrī un skatos vienā punktā, zinu, ka pietiktu tik līdz jūrai novilkties un atjēgtos, bet ir tā nejaukā sajūta – nekas, nekur, nekā.

Jā, to nu gan esmu sapratusi, apguvusi, ka neziņa ir tā, kas dzen stūrī; tikko savā pārkarsušajā prātā rodu kaut mazāko ideju kustībai, viss sāk kustēties kā labi nostādīts pulkstenis.

Septiņi mēneši, no tiem seši pilnīgā stagnācijā, pie kam – trīs karantīnā, tagad, septītajā, viss sāk notikt: esmu tikusi pie sociālās apdrošināšanas numura, pieteikts pašnodarbinātā statuss, mājai beidzot iemērīta zeme un saņemti plāni – aleluja. Šobrīd ritenis griežas, vairs neesmu noteicēja pār savu laiku, gadās, ka jāatceļ kāda saruna, jo pēkšņais juristes zvans liek mest visu pa gaisu un traukties uz lielpilsētu.

Mazliet skumdina, ka tā i netika ne Karcher, ne atpūtas stūrītis, tā vietā nomaksāta gāzes plīšu un abu apkures katlu sertifikācija, vēl priekšā jaunā apkopes līguma slēgšana un mājas apdrošināšana.

Elpoju, un visu soli pa solim. Neviens jau neteica, ka viss būs viegli un gludi. Ir laimīgie, kuri šai dzīvē nopelnījuši “galdiņ, klājies”, es uz to ceru nākamajā.

Bet nekādā gadījumā nesūdzos. Tik daudz pleci pastiepušies atbalstam. Kad ir pavisam nekā, eju parunāties ar savu kamēlijas koku, palmu un Cavadongas Jaunavu, kuras attēls rotā mājas sienu. Katru reizi to uzlūkojot, smaids pats no sevis ievelkas sejā, atceros, kā mazā Nora ar viņu runājās.

Vēl palīdz režīms, to nu sev gana drastisku izstrādāju ar visu agro celšanos, vēso dušu un obligātajām pastaigām, protams- dārzs, tas ir mans lielākais glābiņš.

Tā arī šodien pēc izklaidēm ar mājas saimnieku un logu remonta vīriem ņēmu sevi aiz čupra un vilku pastaigā pa mežu klusā cerībā, ka, ja nu varbūt, būs kāda sēne – tās baraviku bildes Facebook nav paciešamas.

Ar mežu ir tā, ka patīk caurredzams un, ja ir kāds, kas tur pie rociņas, jo piemīt fantastisks talants ne tikai trijās priedēs apmaldīties, bet arī pievilkt visdīvainākos divkājainos un četrkājainos pārstāvjus. Nu, un mūsu kalnā dzīvo gan stirnas, gan meža rukši, plusā vēl zinu, ka Asturia ir lāču reģions. Kā saka – bailēm lielas acis. Tāpēc, drošs paliek bailīgs, ejot pa mežu, plaukšķinu rokas un telefonā uz visu skaļumu uzliku 90. gadu popu, nu tādu kārtīgu tuc-tuc.

Sev par brīnumu atklāju jaunas takas, saņēmusi visu drosmi, ieniru dīvainajā kastaņkoku-eikaliptu-priežu meža krēslā. Ceļš nelīdzens, stāvs, akmeņains, bet ziņkāre uzveic visus čīkstuļus, un drīzi vien manām acīm paveras senie mūri, te kādreiz bijušas mājas. Izskatās, ka bijusi liela saimniecība, tagad akmeņu sētas pārpalikums klāj koši zaļas, mīkstas sūnas.

Apstājos pieskarties senajiem akmeņiem, tavu brīnumu, kaut kas dzeltens māj no skuju klātās zemes – IRRRR, tās ir viņas – gailenes! Trīs skaistules piemiedz man ar aci.

Ai, spāņu meža māt, paldies!

Neticot savām acīm, velku maisiņu no kabatas un ielieku savu dārgo guvumu. Ir, manas pirmās šai zemē, IR!

Pat lāči, vilki aizmirsās, un, iegrimusi azartā, noeju no ceļa.

Atjēdzos pēc brīža.

Sveiki, esmu ceļu pazaudējusi. Viss mežs krēslā, viss vienāds, nevienas kvartālstigas, esmu kaut kur lejā, kā tur nokļuvu – kas to lai zina, bet vēl 3 atrastās gailenes silda maniakālā sēņotāja sirdi.

Par laimi tuvumā ir lielā šoseja, tās dunoņa palīdz orientēties, un aši vien atrodu atpakaļceļu.

Skaidrs, sēnes ir, nākamreiz ņemšu krāsainas lentas, ar ko iezīmēt kokus.

Sešu sēņu stiprināta sadūšojos arī stāvajā kalnā uzkāpt. Ne sēņu pēc, drīzāk iedot vingrinājumu kājām, sirdij, tad vēl vajadzēja blakus kalnā uzkāpt.

Uzkāpt jau uzkāpu, bet lejā tikt bija īsts izaicinājums – stāvums, un ceļu klāj ne zeme, ne grants, bet kāds dīvains dzeltens, slidens segums, pie mazākā mitruma tas ziepējas, un ir sajūta, ka stāvi ar gumijas zābakiem uz ledus. Tā nu slidinājos lejā, brīžiem rāpus.

Trīs stundas paskrējušas nemanot, dārgais guvums notīrīts, saldētavā ielikts, tā teikt – sēklai. Nu, ko, gaidīsim baravikas. Un, ja būs, tad pilnīgai sivēna laimei pietrūks tikai Kāruma sieriņu, daždien Valmiermuižas alus un rupjmaizītes.

Biezpiens, bietes, krējums ir atrasti. Jā, pilnīgi noteikti – adīšanas musturtusis ar dziesmām pie Zanes un kāds virpulis zaļumballē. Pārējais viss ir.

Šodien, ejot pret stāvo klanu, radās jauna devīze – katrā strupceļa situācijā pajautā sev: “Ko labu varu izdarīt priekš sevis, te, tagad, uzreiz?”.

Ak, jā, ļaušu sev august-septembra nostaļģiju, bet tikai šovakar.

Šis būs tas vakars, kad mani kaimiņi būs spiesti klausīties latviešu mūziku, sākot ar Līviem, Jumpravu, beidzot ar Gruzniņu un Tranzītu. Šobrīd Linga dzied “…gan jau kādreiz, gan skumjas izgaisīs un vieglāk paliks rīt…”

Kamēr tapa teksts, iepriecināju savu smeldzi un kaimiņus ar Laru Fabian. Ja ir tad ir, tā trekni un no sirds.

Rīt nebūs laika nostaļģijai, rīt +27, starp rīta un vakara sarunām ņemšu brīvu, iešu nāru tēlot un sauli baudīt.

Bet šodien var… Var mazliet par to, kas vairs nekad nebūs, kas palicis aiz kāda līkuma, kas palicis nepateikts…

Un vēl es aizdedzu sveci tai dvēselītei, kura iet pa mākoņu taciņu, aizdedzu vēl vienu palicējiem, lai ir spēks palaist, un vēl vienu mazulim, kurš cīnās, pārāk steidzīgs, par ātru atskrēja… Turies, mazais, elpo un audz!

Je t’aim…