Brokastu pārdomas
Ir ļoti veiksmīgi cilvēki, ir veiksmīgi cilvēki, ir vienkārši cilvēki, ir tie, kuriem rokas aug no nezināmās vietas, ir, kuriem aug no zināmās vietas, un ir Iveta.
Dieviņam ir izcila humora izjūta attiecībā pret mani. Nekad nesūtīs pa taisnāko, pat ne pa līkumoto ceļu, parasti pastumj (lasi – iesper pa attiecīgo vietu) tieši brikšņu, purvu, bezceļu virzienā bez galapunkta, uzdevuma. Tā teikt, atrodi sevī “gadžetus”, tad saproti, kā un kur tos pielietot.
Tas izlasīsies dīvaini, bet, jā es esmu gana bailīga, neuzņēmīga, un uzrunāt kādu – tā vienmēr ir spēja pārvarēt paniku, bailes no viedokļiem.
Vajadzēja divas dienas gultas režīmā ar “nervu” temperatūru un reiboņiem, lai pieceltos ar kārtējo domu “dot to, kā pašam trūkst”.
Vakar, braucot uz veikalu, sijāju savu domu murskuli – kas tad ir tas, kas trūkst. Nu, jā, nav valodas zināšanu, nav brīvā laika sev, nav pieredzes, nav meistaru, nav siltuma mājā ziemas periodā, finanses pieticīgas. Tad sāku sijāt, kas man ir, un, izrādās ir tik daudz. Tā radās ašā ideja Astūrijas “krievu” grupā, kurā apvienojušies krievu valodā runājošie vai to +/- zinošie cilvēki, ielikt ierakstu par vēlmi satikties ar adīt, tamborēt gribošām, protošām dāmām.
Protams, rakstot krievu valodā, viena burta kļūda, ko tūlīt lieliem burtiem izcēla kāda daiļa būtne, kuras laika joslā publicētas tēmas no sērijas “viss, visur ir slikti, tikai es laba”.
Pirmā doma – dzēst ierakstu, neko nevajag, bet, pirms to paspēju, sāka ar pateicību pieteikties krievu, baltkrievu, ukraiņu tautības sievietes. Daudzas rakstīja:
[..] Paldies par iespēju sanākt kopā un vienkārši parunāt, tā sievišķīgi. [..]
Nu, ko, oktobra sākumā startēs mūsu internacionālais daiļavu adīšanas, ēšanas, smiešanās, pašpalīdzības klubiņš.
Hā, jau divas spāņu dāmas ar’ izrāda interesi, viena no tām mana spāņu valodas skolotāja, kura tamborē grozus, plecu lakatus un ir iemīlināta Latvijā ražotajā aitas vilnas dzijā un latvju rakstos. Briest pasūtījums.
Es neesmu atmetusi domu par starptautisko mājražotāju un amatnieku tirdziņu Astūrijā, var būt šis ceļš – caur grāvjiem, brikšņiem, caur to vietu, kuru vārdā nemin – ir ceļš un ko lielāku.
Dzīvosim – redzēsim.
Kas tas ir par īlenu pakaļā, kas neļauj mierīgi dzīvot??!!
