Dzīve mazciemā – 112

Namiņa rīta stāsti – 23

Kā rīts, tā jaunas krāsas, jaunas cakas.

Šogad maniem viesiem nāksies raudzīties uz to, kas ir, ne pētīt to, kā pietrūkst.

Pēdējo pusotru nedēļu dārzā strādāt var tikai no rīta vai īsi pirms saules rieta. Pārējā laikā maksimums ar ūdens šļūteni kaut ko laistīt, arī sevi.

Tās retās piles, kas naktī nopil, iztvaiko, līdz zemei nenonākušas. Dažas dobes baidos ravēt, labāk, lai nezāles zemi sedz, tik apgriežu.

Toties kādas domas galvā kārtojas… Pamazām rakstu rudens lekcijas.

Šodien Stihiju grupas bikuci dabūs.

Ir labi.

Dzeru rīta tēju un dungoju lietus dziesmiņu.

Jūs prasāt, kas ar spiedienu. Nemainīgi, reta diena, kad augšējais zem 150, priecājos, ka apakšējais neiet 90 pāri. Mācos kustēties lēnām un beigt stresot, “ko par mani padomās”.

Liels dārza spams! Ak, un pa retam kāda bite parādās.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 25

25.11.2020. Sadzīves krikumi.

Kad nav laika un jaudas lielajiem ierakstiem, tad palīgā nāk izvilkumi no dienasgrāmatas.
Dzīve mazciemā – 47

05.10.2021. Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka - mana nervu sistēma, tās odziņas - attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus. Ziniet, man ir pretjautājums - pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?

Camino – Diena 3
Pat nezinu, kā šo dienu nosaukt: "Nošaujiet mani" vai "Kad robežas brūk". Aiz sāpēm nakts praktiski negulēta, pretsāpju zāles īsti nedarbojas, abas lauztās potītes kauc kā sirēnas. Vienīgais mazais prieciņš, ka arī Lailas miega pele aizķērusies kādā krūmājā, tātad, būsim vienādi jocīgas.
Camino – Day 18
It’s day 18. Miracles do happen! My towel has returned back to me! The morning in the albergue starts unusally early, it’s 5am and everything quakes and shakes.