Dzīve mazciemā – 112

Namiņa rīta stāsti – 23

Kā rīts, tā jaunas krāsas, jaunas cakas.

Šogad maniem viesiem nāksies raudzīties uz to, kas ir, ne pētīt to, kā pietrūkst.

Pēdējo pusotru nedēļu dārzā strādāt var tikai no rīta vai īsi pirms saules rieta. Pārējā laikā maksimums ar ūdens šļūteni kaut ko laistīt, arī sevi.

Tās retās piles, kas naktī nopil, iztvaiko, līdz zemei nenonākušas. Dažas dobes baidos ravēt, labāk, lai nezāles zemi sedz, tik apgriežu.

Toties kādas domas galvā kārtojas… Pamazām rakstu rudens lekcijas.

Šodien Stihiju grupas bikuci dabūs.

Ir labi.

Dzeru rīta tēju un dungoju lietus dziesmiņu.

Jūs prasāt, kas ar spiedienu. Nemainīgi, reta diena, kad augšējais zem 150, priecājos, ka apakšējais neiet 90 pāri. Mācos kustēties lēnām un beigt stresot, “ko par mani padomās”.

Liels dārza spams! Ak, un pa retam kāda bite parādās.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 27

20.12.2020. Atlaist sāpi.

Nakts pirms saulgriežiem, mazliet neierasti, ka nebūšu kopā ar savējiem pie Saulgriežu rīta uguntiņas. Šogad degšu to savā sirdī un sūtīšu pa dzirkstelītei savējiem. Tā kā Lakšmi pēc mājās sveces nededzu, tad sveču galdiņu ierīkoju uz āra terases.
Dzīve mazciemā – 102
22.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 15

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika - melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba. Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu, .....

Camino – Diena 17
Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma - alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.
Dzīve mazciemā – 47

05.10.2021. Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka - mana nervu sistēma, tās odziņas - attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus. Ziniet, man ir pretjautājums - pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?