Baravika jeb – kad dzīve pasniedz pīrādziņu

8. septembris, Astūrijas diena

Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam – vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.

Tāpēc svētdien sajutos kā kārtīgu brīvdienu nopelnījusi, izvedu dziļas pārrunas ar sevi, uz kuru no trijām vietām gribētu braukt – izvēle krita uz Ūdens taku. Šī ir tāda maģiska vieta, it kā ne kalnos, un tomēr kalnos, un pirms takas seni sens ciemats, kur daža laba māja no 18. gadsimta un, pieļauju, ka daža laba vēl senāka. Pie senajām klētīm stāv koka dakšas, grābekļi, pat ratu riteņi. Vecajām mājām māla apmetums uz plēstajiem skaliem.

Nezinu, kas tas ir, bet šajā vietā ir viegli iet, atpūšas ķermenis, gars un emociju pasaule, ļoti viegli elpot. Viesus reti kad šeit vedu, jo nav īsti kalni, pati taka līdzīga Latvijas meža takām, ja neskatās uz dižo klints sienu, kas stiepjas gar vienu takas malu. Šoreiz, sazin kā, bet bija piemeties vadātājs un navigācija laikam svinēja Astūrijas dienu ar mērenu sidra daudzumu, jo uz pareizā ceļa tiku tikai ar trešo piegājienu. Tā kā ciemats atrodas tādā kā ieplakā, ko no abām pusēm ieskauj kalni, te vienmēr ir daudz siltāks kā pie manis, tiesa, ziemā uzsnieg sniedziņš.

Ar visu maldīšanos ciematā iebraucu pavēlu, bet vēl izdodas atrast brīvu vietu mašīnai. No mājām nāk tikko jaušama pusdienu gatavošanas smarža, tuvojas pusdienlaiks. Šajā ciematā kā vairumā Astūrijas ciematu zemes ap mājām praktiski nav, tāpēc visvisādi augi sastādīti lielākos, mazākos podos, rozēm bruģī izsists caurums, iestumta sakne, un tai atliek tikai divi varianti – ziedēt vai tikt izmestai. Pie tām mājām, kur ir kāds zemes pleķītis, sastādīti kāposti, paprika, tomāti, kas, piesieti pie kārtīm, pārsniedz 2,5 metru augstumu.

Pie mazajiem krodziņiem zem saules sargiem sasēduši vietējie un tūristi, viens otru apsveicot ar svētkiem un malkojot dzērienus. Noskatu galdiņu noskaņas baudīšanai un pasūtu kafiju. Restorānā jaunums – saimniekiem suņuks – Džeka Rasela puikāns, kurš cītīgi pilda iekšā laidējā, ārā sviedēja lomu: katru garām ejošo sunci nokontrolē – pieiet, aposta, paskatā sacīs, ja garāmgājējs mierīgs, abi saluncina astes, ja izrāda bailes vai agresiju, mazais knīpstanga aši noliek pie vietas. Skatījos un smaidīju, nudien – neskati vīru no cepures. Kā jau pie svētdienas, daudz takas baudītāju un lielākai daļai līdzi suņi, uh, kā mazais Raseliņš strādā, ausīm svīstot.

Man mugursomā adīklis, bet kaut kā neprasās vilkt ārā, gribas doties pastaigā. Taka gana tukša, jo agrie putniņi jau pašā galā un nāk atpakaļ, vēlie gājēji vēl nav ieradušies. Ejot gar vienu pēdējām ciemata mājām, mani sveicina divas baltas aitas, kas notur kopsapulci ar savu sirmo saimnieku, turpat mājas galā aploks ar vistām un viņu pavēlnieku gaili, kurš, nekautrējoties nolaidis spārnu gar zemi, sāniski skrien gar sētu, izrāda savus nodomus, ja tik sēta netraucētu.

Pasmaidu, kā man patīk šī nesteidzīgā ciematu dzīve.

Domājot savas domas, risinot domu sarunas, pienācis pirmais takas meža līkums, un no ar sūnām apaugušas klints sienas sveicienu māj gailenīte, spoži spīdinot savu dzelteno cepuri. AAAAA, kas tā par laimi!!! Pēc brīža vēl viena, un tad jau tiek karaliska dāvana – baravika. Man ir baravika, esmu gatava sākt dancot no laimes! Kas var būt labāks par šo – pa kreisi burbuļojoša kalnu upe, pa labi ar sūnu apaugusī klints siena ar sēņu dāvanām un virs tās – kastaņu mežs. Un te nu jāuzmanās, jo ēdamie kastaņi nogatavojušies, krīt zemē, bet adatas tiem ir ui, ui. Kas vienreiz tādu ar plecu vai galvu noķēris, sapratīs, par ko rakstu.

Pēc brīža taka sazarojas, un es nolemju iet pa vēl neieto takas atzaru.

Te nav eikaliptu, mežā lazdas, kastaņi, gobas, ozoli, ir kāds savvaļas ķirsis, kļava, ir tāpat kāda melleņu mētra, tiesa, nekad neesmu redzējusi ne ziedam, ne ogas.

Domu kamoli rit savu gaitu, pēdas pēdo savu ceļu, un tā nemanot seši kilometri noieti, esmu apgājusi ciematam apkārt pa meža ceļu un iznāku pie pasakainas, senas akmens mājas. Šī ēka saglabājusi senos mazos logus un vecās masīvās koka durvis. Gribēju nofotografēt, bet ieraudzīju kundzi gados, kas ratiņos izvesta uz terases, spilvenu balstīta snauda, negribējās traucēt. Tālāk taka aizvijās līdz ciemata otrajai daļai pie baznīcas. Kas man patīk šajos ciematos – ej, ej, pa nekurieni, šķiet, esi pašā pasaules malā, iznāc no līkuma un tevi sagaida ciemats ar skolu, bibliotēku, sporta zāli, pat baseinu.

Kaut kur pagaisušas četras stundas, lai kā gribētos uzkavēties ilgāk, neredzama ķepa pieklauvē pie manas sirdsapziņas – hei, mēs ar’ gribam ārā, saulīti baudīt. Apzinīgums ņem virsroku, dodos uz mašīnas pusi, tik’ vēl ātrās pusdienas krodziņā. Porcija ir tik liela, ka tieku galā kanpi ar pusi, pārējais līdzi ņemšanai kastītē.

Šī brīnišķīgā vieta atrodas Redes Nacionālajā dabas parkā – vienā no pieciem Astūrijas dabas parkiem. Redes parka platība ir 38 000 ha ar ļoti krāšņu, mainīgu ainavu. Ir gan ezeri, upes, gan kalni ar augstāko virsotni 2002 metri. Parks 1996. gadā tika pasludināts par dabas parku un 2001. gadā to atzina par UNESCO biosfēras rezervātu, te mīt lāči, lūši, vilki, riesto medņi.

Jāsaka, ka astūrieši ļoti saudzīgi izturas pret dabu sev apkārt. Te ir īstā paradīze visiem, kam interesē akmeņi, ledus laikmeta pēdas. Jā, jā, te ir arī alas, kur ledus laikmetā dzīvojuši cilvēki.

Katra diena te ir baudījums.

Tā domā arī manas kaķu dāmas, īpaši, ja tiek āra no iesprostojuma mājā. Par savu ilgo prombūtni tiku apveltīta ar skaļu protesta dziesmu. Protests noslāpa, kad tika pie krikša konserva. Redz, iet tā mīlestība tomēr caur vēderu, iet.