21.11.2025. Ziemas elpa

Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.

19.01.2026. Kad jāaizver durvis

Saulīte pakāpusies augstu kalnā. Caur sniegiem, lietiem, puteņiem jūtama pavasara smarža. Šis ir laiks, kad gribas atvērt durvis kam jaunam — varbūt kam iepriekš nepaspētam, neapgūtam. Bet, lai to izdarītu, kādas citas durvis jāaizver. Ar šo ierakstu noslēdzas stāstu sērija „Dzīve mazciemā”.

It’s my first night in a boss's role. I'll say how it is – strangely alert. There are evening checks, locking doors, making breakfast for the early pilgrims. It's close to midnight when I fall nose-first in the bed.

11.10.2023. Asaras un labs iznākums

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana. Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā - tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša. Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.