#100LaimīgasDienasNamiņā – 31. diena

Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento del Norte “. Visa mana Uguns saime sanākusi , telpa pildās un atskan zvaniņu dzindzināšana . Tā nāk tuvāk un tuvāk , līdz ir pavisam tuvu …
Atvēru acis , Lakšmi pa pagulti dzenāja bumbiņu ar zvaniņu ….
Mums vētra , vējš plosa un rausta visu , palmai zaru norāva , pārmeta pār sētu .
Mums viss labi .
Visu dienu ap svecēm , būs jaudīgas un skaistas !

Līdz molam neaizbraucu , foto no ziemas vētras . Šodien viļņi daudz spēcīgāki un viļņi lielāki

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 2

14.04.2020. Bailes.

Trakā Lieldienu nedēļa tuvojas beigām. Parasti šis laiks man ir tāds iekšējā restarta laiks, pārdomāju lietas, daudz esmu dabā. Bet šogad viss ir ar kājām gaisā.
Dzīve mazciemā – 68
26.05.2022. Retrīts. 3. diena.

Knapi atvērusi dārza terases durvis, pieķeru Irēnu ar kafijas krūzi rokās, lavoties uz dārza attālo stūri pie plūmes. Jā, viņa stingri nolēmusi konkurēt ar vārnu pāri, kuri, ieraugot konkurentu, apmetušies kaimiņu eglē, lamājas ar visiem viņiem vien zināmajiem vārdiem. Dārzā sāk ziedēt pirmās trompešlilijas, saldā, maigā smarža patīkami kutina degunu. Brokastis atkal jautrā noskaņojumā, kāda kaut ko aizmirsusi, kādai kāda atklāsme. Man arī viena tāda ir - pazudušas mazās karotītes. Vakar bija, šodien nav.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 4. diena
Beidzās mācības izgāju ārā , tur viss debesjums košās zvaigznēs , tik skaisti , stāvēju muti atvērusi ,žēl, ka tas tik cilvēka acis , telefona acs neķer.Plutons savas spēles spēlē , kādus vārtus aizver , kādus atver . Naktī redzēju sapni , kas aizvija siltās patīkamās sajūtās . No rīta, FB atmiņās , izleca šis …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 31. diena Read More »

Dzīve mazciemā – 134
06.01.2023. Kad jums mājās nekā nav jeb Zvaigznes diena

Naktī grabēja krusa, ducināja pērkons, varbūt tāpēc nogulēju netipiski ilgi. Droši vien gulētu vēl, ja Nansija savā govsmāviena, ēzeļa zviedziena maigajā balsī neuzsāktu rīta serenādes, papildus ar savu “mazo” ķepiņu veicot mana deguna masāžu. Redz, kaķulis ārā grib. Bet tur lietus kā balta, necaurredzama siena. Tā nu dāma sēž uz slieksnīša un jodelē, pēc brīža pievienojas arī Lakšmi, nu divatā stāsta Dieviņam, kā es viņas abižoju, lietu buru.