#100LaimīgasDienasNamiņā – 23. diena

Naktī bija traks negaiss , ar pirmo bliezienu paliku bez elektrības, dators nodžinkstēja . No rīta konstatēju , ka netieku savā astro programmā un dators uzvedas kā viegli iereibis .
Tik labi , tik ļoti labi , ka man ir datorrūķis, kurš prot un var vajadzīgā brīdī pieslēgties. Programmu atdabūju , bet , pārsteigums , netieku savā FB kontā , tur cits vārds priekšā , paroles nedarbojas. Dīvainākais , ka no telefona kontā varu ieiet , no datora nē , plusā informācija, ka pēc 178 dienām kontu dzēsīs , neatbildot kādiem tur noteikumiem . Nocīnījāmies , kontu neatdabuju . Redzēs , ko rīts nesīs .
Labā ziņa, atkal pārliecinājos, ka man apkārt ir labi , atsaucīgi , zinoši cilvēki , un , ka esmu iemācījusies savākt sevi !

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

Izeju līdz ar gaismiņu, un mana steiga maksā dārgi - dvielis paliek alberģī (bet to es konstatēšu tikai vakarā). Skaists rudens rīts, klusi krīt lapas, zīles, vēl nedzird skaļos sīļus. Ceļš pieder man vienai, un es to izmantoju, pusbalsī dziedot Gajatry mantru.

12.07.2020. Pirmais viesis.

Šodien ir īsts “viento del norte” laiks. Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām. Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai. Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem. Murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.
Svētvakars .Ir tik patīkami būt par brīnumdari kādam . Paciņas, lēnām , bet sasniedz savus adresātus .Kaut kur sniegs , bet mums saulīte spīdēja , prīmulas saziedējušas , viena durka - gladiola asnu izdzinusi , un es , pa peļķēm zāli pļāvu .Vakarā, jau saulei rietot , pastaiga gar okeānu un saruna ar Dieviņu . …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 23. diena Read More »

26.08.2024. Kad atrodas nomaldījusies mūza

Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt. Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju. Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti.