Viesi namiņā. Dionīsa meitu ierašanās un pārdomas

Katrs viesis tiek sagaidīts ar īpašu jūtu kokteili, kurā sastāvdaļas mijas vietām un proporcijām, ir gan bažas “vai patiks”, gan neviltots prieks un laimības sajūta, ir ilgas, ir satraukums par sevi, vai pratīšu attiecīgi uzvesties, uzminēt, sajust vēlmes, kā atreaģēšu, ja labāk situēti cilvēki vēlēsies mani pamācīt u.t.t. Tas viss pieder pie manas jaunās nodarbes, ko tikai vēl apgūstu. Kā bērns, kas stingri nolēmis iemācīties iet, bet kājeles pinas un ķeras, gāžot mazo stiprinieku gar zemi. Tā ari es – ar katru viesi ko jaunu iemācos, pirmkārt, jau saviem ērkšķiem uzlikt maigas micītes.

Gaidot Vitu un Lizeti, sajūtu kokteilis garšoja pēc vieglām ilgām, pēc nojausmas par piedzīvojumiem, neliela satraukuma un gaidām pēc čemodāna satura. Ko liegties, daļu satura zināju – laicīgi pasūtītie zemie īrisi, garšaugi, no Elitas saņemtais oksimels (kas ļoti patīk manam kuņģim un vispār ķermenim), tējas dancojošajam spiedienam un rabarberi, ai, šogad esmu salutināta ar šo kārumu.

Gaidot dāmas, sēdēju pretī “vārtiem” un adīju, lidostas darbiniece, kas jau mani, pareizāk sakot, manu košo adīkli, pagājušajā reizē nofiksēja, noteikti nodomāja, ka esmu kāda daudzbērnu māmiņa, kura ik pa brīdim izraujas uz lidostu mierīgi paadīt, tāpat domā dažu kafejnīcu īpašnieki.

Divbalsīgs spiedziens, lapsīgs apkampiens, bučas, un varam četrus mega koferus stumdīt uz attālo stāvlaukumu. Kamēr ejam, jautāju:

“Kā ar ēšanu?”

Divbalsīga atbilde nelika sevi gaidīt – “patīk”.

O, tas labi, aši noskaidroju, kas tieši patīk, un pasmaidu par Vitas Češīras kaķa cienīgo smaidiņu “es lasīju, ka tev tur austeres ir”. Pameklēsim.

Taujāju tālāk: “vīns?” Bija domāts sarkans, balts, rozē, bet abas viešņas, aci nepamirkšķinot, divbalsīgi noskandina “garšo”. Hmm, tas bija ātri, manas iekšējās sajūtas saka, ka būs ļoti jauki un interesanti.

Te nu jāsaka laba, piepildīta atvaļinājumu priekšnosacījumi:

1. Runāt, stāstīt man, ko vēlas redzēt, sajust, baudīt.

Kādam laiska, mierīga atpūta nozīmē noskriet pa kalniem 10-30 km dienā, kādam – aizbraukt līdz pludmalei un darīt neko vārda burtiskā nozīmē. Kādam vajag 10 apskates objektus dienā, kādam divi jau līdz lūpai. Tāpēc jārunā ar mani, droši jāsaka “stop, šodien viss, gribu sēdēt šajā krodziņā, pludmalē, krēslā un dzert vīnu, klausīties putnus, parunāt ar sevi u.t.t.”

2. Klausīt mani.

Ja saku, ka 5 no rīta mašīnā, tad tā jābūt, kaut pidžamās ar spilveniem, bet mašīnā. Protu braukt mierīgi un līgani, var turpināt gulēt.

Kāpēc tik agri? Redz, Astūrija ir maziņa, kā vecmāmiņas sakta pie krūtīm, silta, mīļa, bet maza. Pie dažām takām vieta tikai 10-20 auto. Ir vietas, kur varu aizvest, izlaist, izstāstīt un pati braukt projām, pēc laika atgriežoties un sagaidot, ir vietas, kur tas nav izdarāms. Otrs – Astūrijas siltajā vasarā kalnos ir karsti, pat ļoti, tāpēc takas jāsāk iet laicīgi, lai, atnākot svelmei, esat atpakaļ.

Un “klausīšana” attiecas uz daudzām lietām, piemēram, neiet tuvākajā restorānā paēst, ja saku, ka tur nevajag. Savus viesus cenšos vest uz pārbaudītām vietām, kur neiesmērēs “tūristiem” paredzēto. Nav daudz tādu vietu, bet ir. Pa šo laiku ir izveidojies melnais saraksts. Tas pats uz veikaliem.

3. Nesalīdzināt ik uz soļa Astūriju ar Latviju vai citām atpūtas vietām.

Kā jau teicu, Astūrija, kaut paliek atvērtāka lielajam tūrismam, ir kā vecmāmiņas sakta – ļoti ģimeniska, mierīga, kur cilvēki nav tendēti uz “vipendroniem”. Te viss ir kā pie vecmāmiņas.

4. Necentieties aizvietot svešo spāņu valodu ar nepārzināto angļu valodu, spēlējot biezos “krutos” latviešus.

Šejienieši ir ļoti atsaucīgi, vārdi “por favor”, “disculpe” un patiess smaids atkausēs spāņu sirdis. Ja vajadzēs, paņems pie rokas, aizvedīs. Patiesums ir cieņā, izrādīšanās var tikt apbalvota ar vienaldzību.

Pēc pirmajām stundām bija skaidrs, ka šīs viešņas būs klausīgas, ko pašas arī apstiprināja sakot, ka gribot “Bulnesu”, un noteikti klausīšot.

Tā arī pagāja visas dienas – mierīgi izrunājot, ko gribas redzēt, ar ko garšas kārpiņas palutināt, ko sašopingot. Arī es mācos nekautrējoties teikt “šo veikalu, pilsētu, taku, restorānu nezinu, neesmu bijusi”. Nekautrējos teikt, ka spāņu valoda nav raita, ka tikai mācos, ka vajadzīgs laiks, lai apdomātu, kā ko pareizi pateikt, paprasīt.

Tika izbaudīts, redzēts daudz, arī austeres tika, izlēkājāmies pa viļņiem, mierīgi mainīju dienu plānus, kad abas paziņoja, ka ir “beša” diena un gribas lēnām, bezmērķīgi paklīst pa apkārtni.

Mazliet satraucos, ka netiksim uz klintsradzi saulrietu baudīt, kaut kā visu laiku novirzījāmies no dienas plāna. Paspējām, bet brīdī, kad jau saulīte pazuda mākoņos. Varbūt labi, ka tā, jo apkārt sanākušie saulrieta baudītāji lēnām izklīda, mēs palikām trijatā uz saules sasildītās klints brīvas no cilvēku čalu skaņām, tikai okeāna viļņu un putnu dziesmu simfonija, kur spēcīgākus akordus uzsita paisuma mestie viļņi pret klints sienām. Katra iegrima savās domās, līdz rietošās saules stari, kas koši sarkani, izlīduši no mākoņu segas, iekrāsojuši okeānu perlamutrīgi sārtās krāsās, lēnām izdzisa. Vieglas vēja brāzmas, tālumā šķindoši kazu zvaniņi, viļņu būkšķi pret klintīm pārnesa citā laikā un telpā. Kādā brīdī sajutu vēlmi uzlikt telefonā “Viento del Norte”, Nando dziedātā dziesma, bungu un dūdu skaņas lieliski saspēlēja ar apkārtējo noskaņu. Brīdis klusuma, un Lizete dalījās ar savu melodiju – video no Dziesmu svētku koncerta. Skatījāmies mazajā telefona ekrānā, bet sajūtās – it kā debesīs rakstus redzējām. Triju latviešu sirdis sitās ritmā, kas spēka ziņā neatpalika no okeāna varenības. Mēs esam tik spēcīga, talantīga tauta, kā iemācīties šo kopības sajūtu paturēt, dzīvot tajā?

Mirkli palikām klusumā. Reizēm klusums ir daudz piepildītāks kā vārdi.

Palika pavisam tumšs, negribīgi cēlāmies augšā.

– “Mēs taču vēl te atbrauksim? Nākamreiz?”

– “Noteikti, un jūs vēl klusuma pludmali neredzējāt un skaisto Salinasas pludmali.”

Šajās dienās mūs pavadīja Labvēlīgā tipa dziesmas, kāpēc, o, nu tur jau cits stāsts, varu tik pačukstēt, ka tam saistība ar “guļ ar muti uz augšu”. Radās jauni teicieni un secinājumi, kā piemēram:

• “Vai tu jau šo vienreiz ēdi?”
• “Nu, jā, dažiem nelaiķi garšo labāk.”
• “Latviete praktiskā katrā sūdā lielāku sūdu saskatīs.”
• “Te var pārtikt no vīniem un austerēm, salāti pašam jānes līdzi” un citi.

Bet tie jau ir citi stāsti. Pieraksti ir, būs laiks, savērpšu stāstos.

Šīs desmit dienas bija arī enerģētiski spēcīgs laiks, it kā nevainīgas sarunas kā āķi izcēla senās tēmas un, ieejot meditācijās, izdevās piekļūt sev klāt pagātnes situācijās, kurām ilgu laiku klāt netiku.

Un Dvēselē palika tik viegli, jauna dziļa, mierīga ieelpa. Vairs pat nesatrauc, ka joprojām nav atbildes no speciālistiem, toties ir atrasts risinājums mājas siltuma un mitruma jautājumiem. Lēti nav, bet ceru divu gadu laikā savu daļu sakārtot. Esot tādi štruntiņi, ko ieurbj katras telpas sienā, darbojas uz gaisa apmaiņas principa. Elektrību daudz nepatērējot. Risināsim.

Nu, re, tagad trīs dienas mājas pamatdarbiem, izkaltušajam dārzam un jaunās siltumnīcas pamatu salikšanai.

Spēcīga vasara!