Dzīve mazciemā – 120

Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks…

Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost.

Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs. Nākamgad aptīšu ar sietu un palaidīšu kobejas vīties, būs zilie ziedu zvani.

Man šķiet, ka tad, kad atbraucu, nedaudz līdzīga biju, dzīves vētras ir lapotni, i  ziedus paplosīja, nu tie zied un zaļo, vismaz sāk. Un daži viesi uz namiņu atrod ceļu, kad pašu ziedi un lapas, dažam pat zari, paplosīti, pazaudēti.

Viņi mēdz teikt, ka mazā – lielā Astūrija ir kā Ziedoņa dzejā, kur apstājies, un sirds iesmeldzas no skaistuma.

Vakar vējoja, pēc pusotra mēneša bezlietus perioda nedaudz uzlija, toties vējš, ieskrējis palmas zaros, rotaļājās kā nebēdnis un, kad joza pāri okeānam, sacēla tādas viļņu vērpetes, ka to dārdus varēja mājā dzirdēt.

Ko tādā dienā darīt? Vispirms doties pirkt jaunu ķerru, nu man ir dzeltens braucamrīks, un tad, spītējot vējam, kas uz augstajiem tiltiem drebināja mašīnu, doties bufonus skatīties.

Tur, tajās augstajās krasta klintīs, ir mana spēka vieta. Kad man prasa par mīļāko vietu Astūrija, tā ir šī vēja, ūdens, zemes un saules enerģiju dejas vieta.

Viļņi bija vareni, klintis drebēja no to spēka, pa spraugām tajās brīdi pa brīdim uzšāvās ūdens stabi, ech, ja vējam būtu nedaudz, pavisam nedaudz pavirzījies virziens, tad ūdens stabi parādītos visā krāšņumā.

“Jā, te ir maģiski,” teica Viņa.

Tā mēs sēdējām pa gabaliņu viena no otas un klusējām. Viļņu dunoņa drebināja ilgi krātos klints gabalus dvēselē, skaloja projām, piepildot ar citu, vēl neapjaustu spēku un ziedēšanas prieku, lai prieka bitēm ir, kur dūkt, un laimes putniem ligzdas vīt.

Kad domas atlaistas un paliek tikai esības prieks, sajūti, kā savijies ar mīlestības spēka stīgām.

Mēs sēdējām ilgi, tad ķērām saulrieta mirkli, ko citādāk kā par Visuma dāvanu nosaukt nevar. Brīdī, kad saule rietēja, pelēkie mākoņkalni pašķīrās un sarkanā bumba lēnām, kā dejojot, ieslīdēja okeānā.

Mēs vēl sēdējām un klausījāmies dabas skaņās, līdz atcerējāmies, ka ēdušas ta neesam, aši pārskatījām iepirkumu somas un sarīkojām sev pikniku starp saules un mēness ceļu.

Mums priekšā ir vēl dažas dienas…

Gandrīz aizmirsu: mājupceļā tikām redzēt īstu daudz cūku laimi – mašīnas priekšā uz tumšās meža takas izskrēja paprāvs meža rukšu bars, vēl tādi svītraini, kustīgi kā ūdens zāles. Atskanot mašīnas signālam, dažs joza prom ar pilnu muti, tik zāles stiebri gar muti nokarājās. “Nu, atvaino, cūkas laime,” nedaudz patraucējām…

Citi raksti

Vecums nenāk viens, tam līdzi nāk trakums, bet man patīk. Pirmā diena, pirmā pieredze kā brīvprātīgajai Spānijā uz Ceļa. Ziemā sev apsolīju, ka jūnijā būšu Spānijā, tiesa, biju domājusi mazliet citādāk, bet solījumi jātur!

07.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

2. solis no 45

Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas. Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā. Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.
31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

The Spanish saga has come to an end, I’m back in Riga. The first morning home, Bohema is purring at my ear, twitchy Lakshmi is at my feet. Opening my eyes I try to figure out whether this all is true or was it just a dream. Thank God for the facebook entries.