Pateicība draugiem

“Iveta, cik maksā viena Tava darba diena? Es gribu to apmaksāt. Sen nav stāstu. Katru rītu pirms kafijas pārbaudu sejasgrāmatu – būs vai nebūs. Nav. Atvaino, ja Tev tas šķiet smieklīgi, bet tie stāsti ir tik dzīvi, es kopā ar Tevi roku dārzu, domāju, ko es atbildētu Lilijai, kā skaidrotu, kāpēc mums neatkarība tik svarīga. Raksti, ja nevari rakstīt – ierunā, tā kā mums lekcijas. Gribas svaigu vēsmu ikdienas pelēkumā. Vai īrnieks arī ir rādījies, vai vēl būs? Piedod, bet tas bija tik jautri. Kā es gaidu ziedošā dārza bildes. Lūdzu, lūdzu raksti!”

Reiz, vienā no spāņu valodas stundām, mums bija uzdevums sagatavot stāstu par četrām svarīgākajām lietām dzīvē.

Nedomājot, roka pati uzrakstīja tieši šādā secībā: bērni, draugi, brīvība, drošība.

Jā, bērni, protams, pirmajā vietā, otrajā drošība, tā vienmēr biju domājusi bet te – drošība pati pēdējā.

Atbilde nāca visai drīz.

Ja ir tādi draugi, būs i brīvība, i drošība i viss pārējais.

Tik ļoti lutināta ar dāvanām, uzmanību kā pirms Ziemassvētkiem, nekad nebiju bijusi, pastniece, vedot kārtējo paku, tā arī teica:

“Tev laikam daudz draugu?”

 Jā, ir gan, un dažus pat vaigā neesmu redzējusi. Paldies jums par tiem sirdspukstiem no attāluma, man tika gan pašu vai draugu rokām lietas sveces, vārītas ziepes, Pācītes zeķu dzija, laimes pogas, ļoooti garšīga piparkūku mīkla un vēl, vēl, vēl… Kārumi tiek tērēti saudzīgi, vēl šodien ir.

Augstāk rakstītais citāts no pāris dienas atpakaļ atnākušās vēstules, divu draugu ziņas šodien – vai viss ar mani kārtībā, ka sen nekas nav dzirdēts – liek sasparoties un apkopot ikdienas veiktās piezīmes.

Pēdējie divi mēneši manas emocijas ir vizinājuši pa amerikāņu kalniņiem, kaut kā lāga nerakstījās. Lēnām viss stājas sliedēs, stāsti būs, arī iekavētie par migrēnu, Liliju un lāčiem, Nansijas lidojumu pāri manai galvai u.c.

Šodien tā īsāk, tik gribējās pateikt lielo paldies un padalīties ar divu lielpaku stāstiem.

Tas bija īsi pirms Ziemassvētkiem, kad pie durvīm piezvanīja kurjerpastnieks un vilka aiz sevis dīvainu, lielu, ar lentām apsietu, pelēkā miskastes maisā ievīstītu saini.

– Tas man?

– Jā, Iveta, tas Jums.

Izvadījusi pastnieku pa durvīm, pataustīju saini – tāds mīksts, vienā sānā maiss nedaudz ieplīsis, lentu pušķi atraisījušies.

Dīvaini!

It kā neko negaidīju. Hm. Vēlreiz aplūkoju maisu. Nu, jā adrese mana. Labs ir, jātaisa vaļā. Atverot saini, mans izbrīns palika vēl lielāks, jo aiz pelēkā miskastes maisa slēpās kārtīga, nosaiņota wc papīru paka – nu tā – man līdz celim.

Pirmā doma – varbūt lielciems visiem padzīvojušiem ļautiņiem izdala wc papīru, lai pirms svētkiem neskrien uz veikalu. Bet tad manas acis pamanīja mazu, tiktikko pamanāmu sarkanas aploksnes stūrīti – areče – vēstule latviski, tātad – nav no pagasta. Ar to brīnumi nebeidzās – lielā paka ar vāku, noņemot nost divus kopā sasaiņotos wc papīru lieliepakojumus, manām acīm pavērās īsta dārgumu lāde – pirmā degunā iesitās fantastiskā zāļu tēju smarža – liepziedi, kliņģerītes, kumelītes. Aiz tām paslēpies Latvijas bišu sagādātais medus spainītis, tad dažnedāžadi kārumi, kas lika plaukšķināt rokas kā mazam bērnam, tad apsēsties pakai blakus uz brūnās flīžu grīdas un brēkt balsī no aizkustinājuma, kas tikai pieauga, lasot vēstuli. Tik siltas rindas, mīļi vārdi un norādījumi, ka pakā dāvanas arī tiem, kuri nāk man palīgā. Tas bija dubultaizkustinoši.

Paldies, Santa un Gundega, tikai jūs varējāt izdomāt izmantot wc papīru kā pakas pamatu. Kā rakstīja Santa – lai arī pati paka nestu otrreizējo labumu.

Otra lielpaka ieradās šodien. To, ka būs – zināju. Arī to, ka būs liela, smaga, zināju, bet, ka būs TIK liela, TIK smaga, tur no pārsteiguma mute atvērās, kad līdz mājas durvīm divatā ar pastnieku vilkām; visi 30+ kg.

Kaut puslīdz zināju pakas saturu, tomēr, atverot to, no pārsteigumiem elpa aizrāvās. Mazi sīkumiņi, bet tik ļoti personīgi iesaiņoti. Katru paciņu vaļā tinot, tā bija kā saruna ar Sandu pašu. It kā ar viņu kopā apstaigātu žāvētavu, kur tika kūpināts cūča cauraudzītis un vistiņas, kuru smarža pilnīgi hipnotizējusi Nansiju. Kaķu dāma ielēca kastē, apķēra ar ķepām vakuuma iepakojumu, berzēja vaigu, murrāja, un ne par ko nebija izdabūjama no kastes. Mazā Lakšmi, savilkusi degunteli, apostīja katru no pakas izcelto lietu. No sirds sasmējos, ceļot no kastes ārā gaļas konservus – par visu padomāts, katram gadījumam, ja nu mūs atkal pēc Lieldienām iespundē mājās, ka i ārā nevarēs iziet. Būs labi, tādas baumas klīst, ka ar maiju būsim pilnībā vaļā (ja cilvēki pa Lieldienām būs labi uzvedušies).

Lieldienās man būs Valmiermuižas alus, lūk!

Šodien sajutos kā Darela aprakstītais dzīvnieciņš, kuram mājiņā ir viss dzīvei nepieciešamais, tomēr kārumi, kaut ikdienā par to daudz nedomā, piedod tādu neizsakāmu, dzirksteļojošu laimības piešprici dienām.

Sanda, Raivi, paldies, un ceru jau drīz jūs ieraudzīt dzīvajā. Pasākumu programma jau sastādīta.

Mēs, trīs dāmas, turamies, lielie aukstumi, vētras pārciesti, siltajās dienās žāvējam māju. Dārzā dzīvība kūsā – peoniju, liliju deguni čakli stiepjas pretī saulei, arī ceriņš jau pumpuros, rīt sola +24 grādus (neskaudiet, sākot ar ceturtdienu uz veselu nedēļu lietus periods ar stipri vien zemāku temperatūru), domāju, būs pirmais ceriņzieds, noteikti padalīšos.

Par vētras pēdām, dinozauriem, uzrakstīšu rīt.

Šodien ieniršu Sandas atsūtītajos žurnālos.

Paldies jums visiem, kas ar un pa mums.

Dziļā pateicībā es – tāda mazliet dīvaina, mazliet apmežonīgojusies, garmataina, blonda un, neskatoties ne uz ko – laimīga!

30.03.2021. dziļā naktī.