Ceļā uz Sapni – 3

2018. gada 1. aprīlis

Šodien nav spēka daudz rakstīt.

Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt.

Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju… Bija iespēja pabūt vietās, kur rudenī gāju ar kājām. Dīvaina sirrealitātes sajūta, kad, sēžot uz akmens sētas malas, vērojot dubļiem nošķiestos piligrimus, klusiņām novēli “buen camino” un atceries pati sevi, kā tieši šo posmu gāju ar sāpošām kājām un pilnīgi visu pārņemošo sajūsmu par seno ciemu.

Bijām divās mājās un uz Ceļu raudzījos no cita redzes leņķa. Sēdēju uz augstajām kāpnēm tilta galā, kur rudenī dalīju “Bārbelītes”, vēroju bangojošo upi un domāju, cik dažāds var būt laiks – to, ko nobraucām divās dienās, rudenī gāju trīs nedēļās.

Kārtējais spontānais lēmums – braucam uz Santjago. Ketija nav bijusi, bet man vēl viena saruna pabeidzama. Ja rītdiena sakārtosies pēc mūsu prāta, aizbrauksim līdz okeānam. Ketijas herbārija un akmeņu kolekcijai vajagot papildinājumu (ceru, ka viņas bagāžu nepārbaudīs, muitnieki nesapratīs – koku mizas, lapas, papardes, čiekuri, lauru zari u.t.t.).

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 29

07.01.2021. Dot un ņemt.

Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu - pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja. Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros. Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle. Mīļkaimiņš nošūpo galvu - tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.
Dzīve mazciemā – 126
30.09.2023. Kustini kājas, kustini smadzenes

Pēdējā diena kopā ar čaukstenēm, protams, kalni. Braucām uz Somiedo dabas parku, tur ir īsta taku pārbagātība. Savu prieku noķer gan ainavu vērotāji, gan putnu vērotāji, arī zvēru vērotāji, arī lāču un vilku. 🙂 Jā, jā, Astūrijā dzīvo i lāči, i vilki, i Ibērijas lūsis, i bezkaunīgās mežacūkas (viena īpaši bezkaunīgā pa neaiztaisītajiem dārza vārtiņiem iešīberēja manā dārzā, sacienājās ar tomātiem, sapluinīja substrāta maisus un apēda visus kartupeļus).

Dzīve mazciemā – 58

03.01.2022. Katram savi dārgumi

Vai vētrai gatava? Nezinu, vai tam var sagatavoties, bet izbaudīt neparasti silto laiku - izbaudīju. Šodien, vakar, aizvakar visas dienas dārzā ar lāpstu, grābekli, zirgāboliem un puķu sīpoliem. Rāvu ar slapju muguru līdz sūrstošām rokām un smeldzošiem pleciem. Kaut ko paspēju, kaut ko nepaspēju. Pietrūka kādu nieka 3-4 stundu, un būtu pabeigusi līdz galam visu lielo dobes kompozīciju, palika trīs fragmenti nepabeigti. Zemi izraku, zirgābolus sabēru, jau tumsiņā veco velēnu pa virsu saliku. Tagad gaidīšu kādu labo dienu, lai sabērtu zemi, noblietētu, saliktu puķu sīpolus un aizraktu. Mācos rimtumu un nešaustīt sevi par nepaspēto.
Dzīve mazciemā – 70
30.07.2022. Liena. Pirmā diena.

Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.