2018. gada 1. aprīlis
Šodien nav spēka daudz rakstīt.
Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt.
Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju… Bija iespēja pabūt vietās, kur rudenī gāju ar kājām. Dīvaina sirrealitātes sajūta, kad, sēžot uz akmens sētas malas, vērojot dubļiem nošķiestos piligrimus, klusiņām novēli “buen camino” un atceries pati sevi, kā tieši šo posmu gāju ar sāpošām kājām un pilnīgi visu pārņemošo sajūsmu par seno ciemu.
Bijām divās mājās un uz Ceļu raudzījos no cita redzes leņķa. Sēdēju uz augstajām kāpnēm tilta galā, kur rudenī dalīju “Bārbelītes”, vēroju bangojošo upi un domāju, cik dažāds var būt laiks – to, ko nobraucām divās dienās, rudenī gāju trīs nedēļās.
Kārtējais spontānais lēmums – braucam uz Santjago. Ketija nav bijusi, bet man vēl viena saruna pabeidzama. Ja rītdiena sakārtosies pēc mūsu prāta, aizbrauksim līdz okeānam. Ketijas herbārija un akmeņu kolekcijai vajagot papildinājumu (ceru, ka viņas bagāžu nepārbaudīs, muitnieki nesapratīs – koku mizas, lapas, papardes, čiekuri, lauru zari u.t.t.).
