#100LaimīgasDienasNamiņā – 38. diena

Ko darīt , ja saimniece visu dienu ar degunu papīros un datorā , bet tik ļoti gribas tuvumā ?
Ielīst rokdarbu grozā, ieritināties un skaļi murrāt !
Tik laba , jaudīga diena . Tuvojas pusnakts , bet es varētu lekt uz vienas kājas ap māju . Enerģija, prieks , darbīgums .
Visa diena par un ap manu mīļo Stihiju grupu . Vispirms vakara lekcijas sagatavošana, tad pats zooms . Priekš manis tas nav tikai darbs , tas ir kaut kas daudz , daudz dziļāks . Mēs esam kā liela ģimene . Sen jau vairs nav tikai stāsti par dienu enerģiju , par planētām , tās ir dziļas sarunas par mums pašām , tas ir atbalsts , kad kādai spārni nolaižas , tas ir daudzbalsīgs prieks par katru izdošanos .
Tas ir tāds spēks , tāda iekšējā vienotība .
Un kopīgā meditācija izdevās lieliska !
Paldies par šo dienu .

Citi raksti

#100LaimīgasDienasNamiņā – 32. diena
Naktī traki vējoja, palmai pāris zari norauti , pār sētu pārmesti. Dīvaini , kā cilvēks pie visa pierod , kamēr nav oranžā brīdinājuma , i ausi nekustinu 😉. Pūš, labi , vējam tāds darbs . Līst , labi , lietus ir zemes asinis , lai līst ! Sūkni akā un dzīvojam tālāk .Mazā veikalu diena …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 38. diena Read More »

Dzīve mazciemā – 131
25.11.2023. Pavisam parasta diena

Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu - kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu - iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu - viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak - vai tu mani klausies.

Camino – Diena 8

Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.

Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu.

Dzīve mazciemā – 97
29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.