2018. gada 30. marts
Šodien saņēmu dažas vēstules ar āķīgiem jautājumiem – vai ceļojuma apraksti būs, kā ar piedzīvojumiem???
Aprakstus daudz nesolu, bet piedzīvojumu pietiek ar atliektiem galiem.
Vakar no rīta vēl nebija pārliecības, ka braukšu, jo četras dienas atpakaļ par sagurumu noturētā sajūta izrādījās dzelžainais vīrusa apskāviens, kā rezultātā četras dienas gultas režīmā ar 38,7. Tik vien varēju savākties, lai aiztenterētu uz virtuvi pēc silta upeņu dzēriena un tējām. Paldies Vizmiņai, manai glābējfejai, kura runājās ar manu dārdošo un iekšas uz āru raujošo klepu, nesa zāles, inhalatoru un atkal jaunas zāles. Vienu brīdi šķita, ka bez slimnīcas neiztikt, un pulksten divos no rīta, sēžot wc uz grīdas, ciešā apskāvienā ar podu, apsolīju sev – ja piecos, kad zvanīs modinātājs, būs kaut mazākās nelabuma pazīmes un temperatūra augstāk par 36,8 – braucienu kancelēju. Pilnībā atdevos likteņa varai.
Piecos nozvanīja modinātājs, temperatūra 36,7, neskatoties uz negulētajām naktīm, moža oma. Ceļos, kaut ko haotiski iemetu ceļa somā.
Satiekoties pie autobusa, Ketija aizdomīgi nopēta manu grīļīgi šūpojošos stāvu:
– “Kā Tu jūties? Vai varētu būt trakāk kā izskaties?”
Ar sakosties zobiem izdvešu:
– “Dzīvošu, bet mums ir trīs uzdevumi:
- neļaut temperatūrai kāpt;
- mistiskā veidā iestāstīt kuņģim, ka zāles un barība jāpatur sevī;
- jāizvāc kaļošie stieņi no manas galvas.”
Novizualizējām, kāda izskatās stop poga temperatūrai, magnētu dzelžu izvilkšanai un šūplādītes zālēm un barībai. Kad četros ielidojām Madridē, aktuāla vairs bija tikai galva. Pēc četru dienu pilnīgas gavēšanas, kuņģītis priecājās par smūtijiem, jogurtiem.
Liekam jaunu bildi iekšā – sākās riņķa dancis ar izīrējamās mašīnas atrašanu, vaicājām četriem cilvēkiem, un katrs norādīja citu virzienu, nospriedām, ka viņiem senčos noteikti ir bijis kāds no slavenajiem vadātājiem.
Izejot no lidostas, Madride apņēma ar pavasarīgi siltu apskāvienu. Svētlaime: +21. Bijām norezervējušas mazo Golfiņu, bet zibacis spānis, noklausoties mūsu braukāšanas plānus, sāk satraukti žestikulēt un stāsta, ka tādiem braucieniem tas neder, mums noteikti jāņem Mercedes. Labi, ievelku elpu, lai notiek, brauksim ar baklažānu krāsas skaistuli. Iesēžos un saprotu, ka neko nesaprotu, viss uz podziņām, neviena kloķīša, pat “rocenes” nav, vismaz ne pierastajā vietā, izložņājam – nav. Nākas pieņem lēmumu, ka ejam atpakaļ pēc Golfiņa. Pašā rindas galā pamanu tik pazīstamo lauviņu, eh… bet tādu nepiedāvā. Bet brīnumi notiek, zibacis spānis, neslēpjot vilšanos, ka nav izdevies nopārdot stipri dārgāko mašīnu, ar skaļu nopūtu noliek lauviņas atslēgas. Mana sirds gavilē, brauksim ar tumši zilu Peugeot 208, kuru tūlīt pat nosaucām par Palomu azul – zilo dūju.
Sapriecājušās dodamies ceļā, un, tikai uzbraucot uz autostrādes, atjēdzamies, ka navigators ar mums runā spāniski, opā, derecha bija pa labi vai kreisi?? Kāda laba pusstunda paiet līkločojot pa uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm, par laimi, apkopojot valodas zināšanas viss izdodas bez starpgadījumiem, priekšā 280 km ar burvīgām Spānijas ainavām. Ketija sēž blakus, ar vienu aci uzrauga navigatoru ar otru apjūsmo sniegotās kalnu virsotnes. Spēcīgi kontrasti – priekšplānā sulīgi zaļi lauki, baltās un rozā kupenās saziedējuši ķirši, un tālumā vareni sniegoti kalni. Sajūtas precīzi kā Ziedonim – sirds iesāpas no skaistuma. Savās nakstmājās Polbacion de Campos iebraucam līdz ar vakara tumsu un lietu. Viesmīlīgā hoteļa saimniece Karmena mūs sagaida ar spāņiem raksturīgo silto smaidu un draudzīgo plecu noglāstīšanas žestu.
– “Ak, nabadzītes, tādu ceļu nobraucāt” , un sniedz mums apelsīnu sulas glāzes. Pat aizkustinājuma asaras izsprāga.
– “Jā, tagad es Tevi pilnībā saprotu” , nodveš Ketija, un viņas sejā rotājas Češīras kaķa cienīgs smaidiņš.
Istabiņā smaržo pēc rozēm un lavandas, esmu septītajās debesīs. Pasakos saviem sargeņģeļiem un atdodu sevi pelnītai atpūtai.
Rīts pienāk daudz par ātru. Pirmā nakts bez temperatūras, un ķermenis ne labprāt atlaiž miega peli. Bet piedzīvojumi jau gaida aiz stūra, tāpēc aši tiekam galā ar brokastīm un dodamies uz pirmo tikšanos, kas norunāta pie baznīcas. Latviešu punktuālismam būs jāsadzīvo ar spāņu plūdumu, tāpēc Mersedes pusstundas kavēšanos izmantojam sapņiem par alberģa iekārtošanu pamestajā muižā. Žēl noskatīties uz ēku, pamesta, lēnām iet bojā. Interesanti, ko pastāstītu tās sienas, ja prastu runāt.
Mūsu sapņus pārtrauc skaļa sirēna – atbraucis maizes vīrs, un vietējie iznāk pēc siltās, svaigās maizes.
Mersedese ierodas, sajūsmā vicinot rokas un apburot ar savu žilbinošo smaidu. Apskatām trīs īpašumus, no kuriem viens iekaro mūsu sirdis. Staigājam pa telpām ar klusiem sajūsmas spiedzieniem. Uz jautājumu “kāpēc pārdod” nāk tik dzirdētā atbilde – bērni izauguši, devušies projām, bet vecākiem tik liela īpašuma uzturēšana nav pa kabatai. Tā arī laiks iecirtis savus zobus gan sienās gan jumtā. Pie sevis domāju – vai tiešām visas šīs ēkas ir lemtas bojā ejai? Skumji. Atvadāmies no jauniegūtajiem paziņām, kuri kārtējo reizi ar savu apskāvienu un abu vaigu sabučošanas tradīcijām, lauž mūsu piesardzīgo atturīgumu.
Priekšā ceļš uz Leonu. Pēc vakardien nobrauktajiem 280 km šodienas 90 km šķiet kā piece of cake.
Šodien ir Zaļā Ceturtdiena, un visā Spānijā tā tiek atzīmēta ar varenām procesijām, kur vietējie iedzīvotāji, tērpušies melnos, sarkanos, violetos tērpos ar lielām, spicām cepurēm, kas vienlaicīgi ir arī sejas maskas, bungām rībot, nes dažādus reliģiskos simbolus.
Diemžēl neredzējām, jo abas vakara procesijas tika atceltas lietus dēļ. Žēl, bet kompensāciju dabūjām Svētā Izidora bazilikā. Sen nebija justa tāda enerģētika, knapi apsēdāmies, kad gandrīz vienlaicīgi abām sāka tecēt asaras. Tā vienkārši, it kā kāds iekšējās slūžas būtu parāvis vaļā. Gan rudenī, gan tagad mani nebeidz pārsteigt tas miers un rimtums, kas manī ienāk. Nekad nebiju iedomājusies, ka miera un rimtuma sajūtu, ko guvu Šveices kalnos, atradīšu Spānijā.
Vēlēšanās piepildās, daudzus gadus atpakaļ vēlējos atrast vietu, kur sirds ar prātu nekaro, kur domas vienlaicīgi neskrien pa deviņiem dažādiem celiņiem, kur var pateikt – es esmu te un tagad! Visums sadzirdēja, tikai ceļš līdz tam bija garš un līkumais, kuru nogāju apdauzītiem ceļiem, uzceļot daudzus iekšējos aizsargmūrus. Te skrambas un brūces dzīst, cietokšņi brūk un sirds putns atkal dzied.
Vai tā ir laime – jā, droši vien… Un es klusībā paceļu acis pret Visumu un nočukstu – paldies. Viss, kas noticis, ir labi priekš manis, jo atveda uz šejieni… Buenas noches, amigos.
