Svētki

Jau rīt Astūriju satricinās triju Ivetu balsis, nabaga Aivars – viņam Ivetu karma 🙂 – māsa Iveta, sieva Iveta un jau kuro reizi brauc pie Ivetas.

Kamēr vēl brīva piecminūte, gribu padalīties ar pārdomām par astūriešiem un viņu svētkiem.

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus.

Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes.

Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

Es ar lielu mīlestību uz šo noraugos – patīk un pati jau saaugu ar šo, un pieķeru sevi sakām: “…bet pie mums…”.

Pēdējā atvaļinājuma dienā ar savām viešņām apmeklējām divus lielus pasākumus. Pabarojām i garu, i dvēseli, i ķermeni.

No paša rīta, pēc mierīgām, trīs stundu garām brokastīm, kad stenot, vaidot dāmas cēlās nost no galda, braucām augšā uz Santas Anas kapellu. Astūrija ir Dievmātes zeme – te ir Dievmātes kults, viņa tiek saukta daudzos vārdos, arī Anas vārdā. Ana ir mana lielciema patronese, jūrnieku, ceļotāju, ģimeņu aizbildne.

Katru gadu tieši šajā dienā mazā kapella tiek atvērta, skan mazās ērģeles, notiek dievkalpojums, sabrauc tuvi un tāli, piekalnītē klāj galdus, gatavojas svinībām visas dienas garumā, precīzāk – līdz pat nākošā rīta gaismai. Man izdevās pat sēdvietas saorganizēt, lai „mūsu mammuči” – tā mēs ar Grietu, Andu, Māru un Rūtu mīļi dēvējām – varētu sēdus vērot notiekošo, klausīties dziedājumus ērģeļu pavadībā.

Pēc dievkalpojuma visi pulcējās lielajam gājienam: vispirms Cudillero karogs, tad uz mazajām nestuvēm svēto tēli, tad dūdotāji tautas tērpos un tad jau lielciema iedzīvotāji kopā ar pagasta padomi. Tas ir ļoti dziļš iekšējs pārdzīvojums – tā enerģija, ko savij tik daudzie savējie.

Pievakarē, pēc peldes okeānā un vēl kāda pigmenta noķeršanas, devāmies uz Candām – uz ikgadējiem, četru dienu konservēto sardīņu svētkiem. Manām dāmām tas bija šoks – viss stāvlaukums pārvērties par tirgus laukumu ar nojumēm, kur katrs ražotājs daudzina savu produkciju, dod nogaršot. Pieēdās viņas labi, oi, ļooooti labi. Elsa un pūta, nodzina skopumu 🙂, un kāda kārbiņa ar gardumiem ieceļoja tirgus somās.

Jāsaka, ka bez vismaz 35 veidu sardīnēm bija vēl arī tunča konservi, anšovi, mīdijas, zamburiņas un citi. Candu centrālā iela arī pārtapa par tirgus laukumu – sieri, daudz, daudz sieri, arī ar trifelēm, vītinātā gaļa, medus (12 eiro litra burciņa, eikaliptu – 14–16 eiro), dažādas rotas, keramika un mans lielais atradums – fantastiska olīveļļa no saimniecības, kur paši audzē, spiež, gatavo dažādus veidus ar melnajiem pipariem, ķiplokiem, čilli. Tāda bieza, ar patīkamu pēcgaršu. Tur man roka paslīdēja – i sev, i dāvanai, ar tādiem kārumiem jādalās. Paņēmu vizītkarti, sarunājām, ka, ja vajadzēs, atsūtīs man pa pastu. Vēl viens blats tiek dibināts 🙂

Vēl dūdu spēli pabaudījām, un tikai tuvu pusnaktij tikām mājās. Būtu vēlāk, bet vēl somas – tās somas jākrāmē.

Mēs gājām uz mašīnu un spriedām, kas kavē Latvijā uzrīkot ķirbju putras svētkus, nominēt gardākās, godināt tās un ieviest šo tradīciju – lepoties. Tā var ar jebkuru produktu darīt.

Sestdien brauksim uz vēl vienu tirdziņu, raudzīšu, kā būs tur.

Ko gribu teikt – jā, šeit nav i ne desmitā daļa no tām dekorācijām, pavadošajiem pasākumiem, kas ir Latvijā tirdziņos, bet cilvēki ir daudz priecīgāki, atsaucīgāki, mierīgāki. Viņi netiecas pēc uhhhh, kā pārsteigt – mums te viss pa vienkāršo, toties no sirds.

Pielikšu bildes.

Jā, un ražotāju gardumi tika aši izpirkti.