Dīvaini – dīvains rudens , vienu nakti salnas , nākošajā logi jārauj vaļā, ārā +20. Pa brīdim uzlīst .
Kaut kur vētra auro , pie manis tik aste atnàk , pēkšņu pūsmu veidā.
Svētdienas rīta brokastis , tad plānotie darbi . Bet !!! – Visumam bija citi plāni , brīdī, kad ņēmu smilšpapīru , lai pucētu sienas , iezvanījās telefons. Kā atbildēju , i nemanīju kā astoņas stundas pagāja . Sen , ļoti sen , kopš dziļās jaunības , tā nebija tarkšķēts .
Mēs esam pazīstamas 20 gadus , iets caur uguni un ūdeni , bijuši klusuma periodi , tad satuvināšanās , atkal klusuma periodi , atkal ceļi savijušies . Laiks mūs kā oļus okeāna krastā , pulējis , pucējis , veidojis , atverot vienu spēju , māku aiz otras. Joprojām interesanti dalīties procesos , kam ejam cauri , sajūtās , virsotnēs , ko sasniedzam . Dzirkstoši joki , dziļas sarunas un pārdomas .
Brīnišķīga svētdiena .
Dārzā arī sava dzīve , savas sarunas ar vēju , zemi , sauli un lietu .
Ziemas narcises kā baltas kupenas , pat dienlilijas satrakojušās, prīmulas kā mazas košas dzirkstelītes !
#100LaimīgasDienasNamiņā – 34. diena
Citi raksti
07.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 28
Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.
Šodien sapratu , ka , šo laimīgo dienu apraksti ir iespēja dalīties tajā ,kas paliek aiz kadra , paliek kaut kur starp citiem ierakstiem , darbiem . Tā ir mana ikdiena , tas ir tas ar ko es elpoju , un , jā, tā ir laime , tās ir laimīgās dienas , kaut reizēm deguns …
05.05.2020. Kaimiņu būšana.
Kaut kur starp skraidīšanu ar lupatu, slotu, vicināšanos ar lāpstu, nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, kuri jau otro gurķu stādu partiju norij, skudru uzbrukumiem, kaut kur vēl iespiežot lekcijas, konsultācijas, paliek neuzrakstīti stāsti. Gandrīz katru vakaru, ielienot gultā, apsolu - šodien rakstīšu! Paņemu datoru, tik uz mirkli pievēršu acis...
13.05.2024. Svētdienas pastaiga
Laiciņu atpakaļ vienā no grupām ieraudzīju ierakstu, ka netālu no Cavadongas tiek pārdots ciemats ar mājām un 13 ha zemes. Palika interesanti, kāpēc pārdod, kas tur labs ir. Tā nu abas ar Guntu devāmies izpētes braucienā. Bildē izskatījās jauki, skaista ieleja ar mājām, tomēr dzīvē viss citādāk - mājas ir, tas tiesa, bet abpus braucamā ceļa malām, ne klusuma, ne miera, ne nošķirtības sajūtas. Protams, tā māja, kas kalnā, tā gan skaista un tālāk no ceļa.