Dzīve mazciemā – 9

Logs uz pasauli

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.

A Paicega – mazs ciems augstu kalnos, kas tika izveidots ap 1948. gadu kā dzīvesvieta strādniekiem, kas cēla vareno Salime aizsprostu uz Navia upes.

Ciematā bija savi veikali, skola, neliels kinoteātris, sadzīves pakalpojumu sniegšanas vietas un ļoti skaista lūgšanu vieta.

Pēc darbu beigšanas ciemats tika pamests, tālāko paveica laika zobs. Par šo skaisto vietu ilgi aizmirsa, līdz, nomainoties pašvaldības varai, te tika izveidots skatu laukums, novietoti soli, izpļauta zāle taku vietās.

Ēkas vairs nav atjaunojamas, daba atgūst savu, to rāda arī lāča atstātā zīmīte uz ceļa. Gribas cerēt, ka lūgšanu vietu saglābs, tur ir tik brīnumaina aura, tāds miers, pilnīga saplūšana ar dabu, tās maigumu, spēku. Par elpu aizraujošajiem skatiem neko nestāstīšu, tas jāredz pašiem. Mazu āķi lūpā gan iemetīšu! 😉

Ieskaties, vienā no bildēm ir logs uz pasauli – jā, iekšpusē viss sabrucis, bet ārā ir skaistums, prieks, iespējas. Tev tikai jāsper solis!

P.S. Šī burvīgā vieta atrodas ap 130 km no mana rozā sapņu namiņa.

Citi raksti

12.10.2020. Vēlmes un izvēles.

Vakar apritēja mēnesis, kopš tā septembra rīta, kad namiņā ieradās īrnieks. Tā kā līgums tik’ uz vienu mēnesi, sagaidot puslīdz pieņemamu laiku, dodos klauvēt pie durvīm, uzzināt tālākos plānus. Klauvēju vienu reizi, otru - klusums, atslēga durvīs. Klauvēju trešo reizi, tad uzmanīgi veru durvis.

11.09.2020. Skumjas, nedaudz jau var...

Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija. Pat nezinu, kas pie vainas - varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino...
28.10.2022. Sirdssāpīte

Lietderīgi izmantoju lietaino dienu, lai nobrauktu no sava pakalna uz lielciemu sakārtot dažus ar māju saistītus jautājumus. Šodien Cudillero iknedēļas tirgus diena. Vēroju tos dažus stendus un iekšēji apraudājos: divos tirgoja sintētiskās čības, aļa Adidas botas, zeķes, vienā - no bāzes paņemtus saldumus kastēs, vienā - dārzeņi, tādi pat, no kādas bāzes paņemti, vēl vienā sieri, bet sapirkti kaut kur, un vēl divos - milzu izmēru apakšbikses, un te es paliku “stuporā”: a priekš kam??? Tur vienā starā es varētu ietūcīt abus savus mīļkaimiņus un otrā "Štirlicu” pāri ar visām koka tupelēm. Bet varbūt es kaut ko nesapratu, varbūt tie ir kaut kādi eksotiski dekori, jo bija izlikti visredzamākajā vietā un lepni plīvoja vējā...

29.11.2025. Merkura retrogrāds jeb – kad gribas kādu atbildīgo

Datora niķi, migrēnas dejas galvā un Lakšmi izaicinājums...