Dzīve mazciemā – 9

Logs uz pasauli

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.

A Paicega – mazs ciems augstu kalnos, kas tika izveidots ap 1948. gadu kā dzīvesvieta strādniekiem, kas cēla vareno Salime aizsprostu uz Navia upes.

Ciematā bija savi veikali, skola, neliels kinoteātris, sadzīves pakalpojumu sniegšanas vietas un ļoti skaista lūgšanu vieta.

Pēc darbu beigšanas ciemats tika pamests, tālāko paveica laika zobs. Par šo skaisto vietu ilgi aizmirsa, līdz, nomainoties pašvaldības varai, te tika izveidots skatu laukums, novietoti soli, izpļauta zāle taku vietās.

Ēkas vairs nav atjaunojamas, daba atgūst savu, to rāda arī lāča atstātā zīmīte uz ceļa. Gribas cerēt, ka lūgšanu vietu saglābs, tur ir tik brīnumaina aura, tāds miers, pilnīga saplūšana ar dabu, tās maigumu, spēku. Par elpu aizraujošajiem skatiem neko nestāstīšu, tas jāredz pašiem. Mazu āķi lūpā gan iemetīšu! 😉

Ieskaties, vienā no bildēm ir logs uz pasauli – jā, iekšpusē viss sabrucis, bet ārā ir skaistums, prieks, iespējas. Tev tikai jāsper solis!

P.S. Šī burvīgā vieta atrodas ap 130 km no mana rozā sapņu namiņa.

Citi raksti

02.10.2020. Dzīves riču-raču.

Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst. Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.
24.04.2024. Brauc ciemos!

“Tev būs augt un ziedēt te,” noteica Visums un iedēstīja mani Astūrijas zemē. Pat neticami, ka vēl pirms pieciem gadiem nezināju, ka tāda vieta uz pasaules ir. Tagad grūti iedomāties, kā vispār esmu bez šīs zemes dzīvojusi. Rakstu, lai Tevi, kas lasa, aicinātu ciemos.

17.04.2020. Pārdomas un darbi.

Pēc aizvakardienas, vakardienas negaisa, vēja, krusas, kas locīja palmas zarus līdz zemei, gaudoja ap stūri kā izsalcis vilku bars, kapāja dārzā saziedējušās kallas kā ar asu nazi, uzausa pasakains rīts.
22.10.2023. Namiņa rīta stāsti – 30

Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai. Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.