Dzīve mazciemā – 9

Logs uz pasauli

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.

A Paicega – mazs ciems augstu kalnos, kas tika izveidots ap 1948. gadu kā dzīvesvieta strādniekiem, kas cēla vareno Salime aizsprostu uz Navia upes.

Ciematā bija savi veikali, skola, neliels kinoteātris, sadzīves pakalpojumu sniegšanas vietas un ļoti skaista lūgšanu vieta.

Pēc darbu beigšanas ciemats tika pamests, tālāko paveica laika zobs. Par šo skaisto vietu ilgi aizmirsa, līdz, nomainoties pašvaldības varai, te tika izveidots skatu laukums, novietoti soli, izpļauta zāle taku vietās.

Ēkas vairs nav atjaunojamas, daba atgūst savu, to rāda arī lāča atstātā zīmīte uz ceļa. Gribas cerēt, ka lūgšanu vietu saglābs, tur ir tik brīnumaina aura, tāds miers, pilnīga saplūšana ar dabu, tās maigumu, spēku. Par elpu aizraujošajiem skatiem neko nestāstīšu, tas jāredz pašiem. Mazu āķi lūpā gan iemetīšu! 😉

Ieskaties, vienā no bildēm ir logs uz pasauli – jā, iekšpusē viss sabrucis, bet ārā ir skaistums, prieks, iespējas. Tev tikai jāsper solis!

P.S. Šī burvīgā vieta atrodas ap 130 km no mana rozā sapņu namiņa.

Citi raksti

Vakar , lai aizmigtu , vajadzēja pustableti Somnola iedzert . Galvā bija iemeties dūrējs, klauvētājs un neparko negribēja rimties . Labs miegs ir visa pamatu pamats, šorīt pasaule krāsojas gaišākās krāsās un darbi iet no rokas .Uz siltumnīcu pārnesu mazo stādaudzētavu, salaistīju, sabaroju . Pelargonijas , skaistnātrītes ņipri saņēmušas, tagad tik vētras un tumšās dienas …

Dzīve mazciemā – 9 Read More »

06.07.2021. 6. jūlijs

Kad ārā sāk smaržot liepas, lilijas un studentu neļķes, kad gaisā parādās tā dīvainā vasaras pilnbrieda smarža, kad vējš matos un dzintars nāk krastā, tuvojas tā diena, kad Augšā konsīlijums nolēma, ka uz Zemes ir pārāk mierīga dzīve, tāpēc jāsūta Iveta - es. Ko viņi tur bija sadomājušies - nezinu, vēl mazāk apjaušu, ko es pati domāju, iesniedzot savu lielo dzīves biznesa plānu.
Visgrūtākā cīņa, kas dzīvē jāizcīna, ir cīņa ar sevi. Tā varētu nosaukt šodienas ierakstu. Mammīt, man spiež. Mammīt, man auksti. Cik bieži bērnībā esam to teikuši, un cik bieži dzirdēts - pacieties, nemaz tik traki nespiež, tu esi liela meitene/puisis, vari paciesties...
Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt. Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju...