#100LaimīgasDienasNamiņā – 22. diena

Kalnos snieg , te, lejā , vienā mirklī , skaidrās debesis apmācās, aizsedzot sauli, vējš iebrāzās pagalmā , purinot koku zarus, plucinot un pluinot visu savā ceļā, mitrums izstiepis savas garās rokas , ieskauj visu , kam tiek klāt.
Un tad , viens saules stars izlauza sev ceļu caur mākoņu segu , koku lapas iemirdzējās zeltā , varavīksne pārmeta savu loku pār namiņu un okeānu – tilts starp vakardienu un rītdienu .
Katrā tumsā , vētrā ir kāds , kas gaismu dod , šoreiz tā ir Lady of Shalott !
Solis tuvāk pavasarim !

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

25.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 6

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām. Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena. Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot. Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules.

19.04.2021. Par maz ir kaut ko radīt, tas jāmāk labi pārdot. /Lilija/

Rītu pār mazciemu satricināja mans mēmais kliedziens. Ja ar tām rīklē iesprūdušajām skaņām varētu nogalināt, tad... Zaļās mājas kaķu armija nograuzusi, nobradājusi visus manus tomātu stādiņus, saplēsuši kūdras podiņus. Stāvēju, skatījos ar drebošu lūpu un domās meklēju “Emīla bisi”. Dziedi vai raudi, bet svētdien būs jātiek uz 40+ km attālo Grado tirgu.
18.05.2024. Līst, līst, vējo, līst

Pagalma zāli drīz ar traktoru varēs pļaut, skaisti izravētās dobes sāk aizaugt ar zaļu zāles paklāju, kaķēm viedoklis, mums ar Guntu arī. Bet aiz katra mākoņa ir saules maliņa, tā arī mēs, izmantojam laiku, lecam manā pelēcītē, mīļi sauktajā par Silvī (Silver Star) un traucam uz Luarcu. Luaraca - vēl viena piekrastes pilsētiņa, kas vietām atgādina amfiteātri. Varenās klintis ieskauj vecpilsētu un sargā jūras vārtus. Pilsētai pa vidu tek upe, kuru šķērsot var pa romantiskiem ciku-caku tiltiņiem. Viss tik mazs, smalks, bet tajā pašā laikā spēcīgs, varens. Sezonā gana grūti atrast brīvu vietu mašīnai, bet šodien tas izdodas ātri.

…noise which encompasses in itself huge wheels rolling on pavement, rhythmic thumping of pile engines, blasts of a waterfall and crash cymbal hits pull me out of sleep. I turn on the light, get my glasses, my phone – it’s a little past four.