Piektdiena , paskatoties atpakaļ, ražīga nedēļa izdevusies . Krietni dārzā pastrādāts , adāmadatas sadancojušas trīs zeķu pārus, protams , mans pamatdarbs ar nav novārtā atstāts .
Ir ļaudis ,kuri saka, ka darbu nevarot mīlēt , bet es mīlu savu darbu , mīlu tā darba augļus . Tā ir neizsakāmi pacilājoša, aizkustinoša sajūta, kad redzi , kā cilvēki mainās , kā ierauga savas stiprās puses , kā sāk piepildīt savus sapņus . Un tad es raudu , no prieka , no gandarījums , no pateicības , ka man tas dots .
Šovakar izdevās brīnišķīgs zooms par Saturna un Plutona stāstiem .
Arī daba iesaistījās , ar pērkondārdiem un zibens svecēm .
Lakšmi ir viedoklis , drošāk savā mājiņā un paslēpt degunu !
Lai mierīga nakts !
#100LaimīgasDienasNamiņā – 18. diena
Citi raksti
24.09.2024. Mazās ainiņas
Jau kādu laiku aiz auss dīc uzaicinājums no angliski runājošajām dāmām uz adīšanas divstundi. No nedēļas uz nedēļu atliku, jo te dārzs jāravē, te mēbeles jāstumda, atkal dārzs jāravē, te bāka pustukša un vienkārši ir “nekur, neko negribu”. Pagājušajā nedēļā stingri nolēmu - braukšu! Nu esam Visumā vienoti, kaut kā tie spoguļneironi skraida pa labi, pa kreisi, vakar vakarā no Ednas atnāk atgādinājums, ka gaidot mani.
18.09.2023. Piektās dienas dzīpariņi
Kaut vakarā nekas par to neliecināja, naktī sākās vētra, vējš gaudoja, rībināja durvis un logus. “Nu tā,” es nodomāju, “un ko man ar Dip-Dip komandu darīt?” Kas ir Dip-Dip? Redz, es cilvēkus pēc aktivitātēm dalu “plokš” un “dip- dip”. Pati esmu tipiskais “plokš”, kurš var apsēsties uz akmens, uzkalniņa, smiltiņās un uz pāris stundām iegrimt apcerīgās domās. “Dip-dip” ir tie, kuri vēl nav uzkāpuši vienā kalnā, jau taujā pēc nākamā, tie ir tie, kuriem kājiņas danco pēc vēl un vēl. Šoreiz man ir Dip-dip kompānija, un vēl ar lielo burtu.
Pamodos no maigas lietus čaboņas , zeme veldzējas .Šodienas plānā guļamistabas mēbeļu stumdīšana , jāatbrīvo siena krāsošanai .Jebkādas darbības bez abu kaķu un Nansijas astes līdzdalības ir neiespējamā misija.Mazo skapīti pārstumdīju bez problēmām , bet tikko ķēros gultai klāt , abas dāmas un aste klāt , pinas un tinas ap kājām . Istaba maza , …
11.03.2023. Tēju nedzer, ar ko pagadās, tēja - tas ir intīmi! (Veltījums draugiem, paziņām, visiem, ar kuriem sirds vienā ritmā.)
“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei” – tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus. Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri... tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.