Hospitalero – 6. daļa

Šo es teicu sev, kad sāku savu Camino, tagad novēlu katram, kas to iet:

Neklausies, ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda, šai dzīvē esi tikai priekš sevis, lai darītu laimīgu sevi. CEĻŠ Tev parādīs, pateiks to, ko pasaule noklusē, Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu, savu bagātību. Un tikai Tavā paša ziņā – noticēt, pieņemt vai aizmukt krūmos!
Buen Camino katram, kurš iet savu CEĻU, vienalga vai pilsētas ielās, lauka plašumos vai dziļi sirdī!

This is what I said to myself when I started my Camino. Now I say this to everyone who will walk it:

Do not listen to what people talk, only hear your body. You do not have to prove anything to anyone – you are only for yourself in this life, to make yourself happy. The WAY will show and tell you what the world will not. You will discover and see your own light, your inner treasure. And it is only up to you to believe it, accept it or run away.
Buen Camino to anyone who is walking their own WAY be it in the streets of a city, vast fields or deep in one’s heart!

Buen Camino my dear Teresa Casal, Helena Valovic! ❤️ ❤️

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos6-1.jpg

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos6-3.jpg

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 16

25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.

Dzīve mazciemā – 168

27.11.2025. Kad "bars" pieņem

Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.

Hospitalero – Part 11. Choices

…noise which encompasses in itself huge wheels rolling on pavement, rhythmic thumping of pile engines, blasts of a waterfall and crash cymbal hits pull me out of sleep. I turn on the light, get my glasses, my phone – it’s a little past four.

Dzīve mazciemā – 61

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!