Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu.

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...

24.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 5

Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā. Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi. Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām. Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī. Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur tirgus diena, līdz ar to - cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.

08.08.2022. Retrīta atskaņas. Nerātnās ainiņas.

Tas bija kāds piektais retrīta vakars. Bijām pavakariņojušas, ritinājām sarunu kamolīšus, bira pa kādai asarai, nopūtai. Šķita, ka būs nopietnais sarunu vakars, bet tad.. Biju solījusi brokastīs savu firmas auksto gaļu. Lai apvienotu lietderīgo ar vajadzīgo, virpinot sarunu tematus, iznesu ārā gaļas bļodu. Un sākās...