Gadus atpakaļ , arī rudenī , Vitas mudināta , uzsāku 100 laimīgo dienu ierakstus . Līdz galam netiku . Nav man disciplīnas .Vakaros , kad FB izmet atmiņu stāstus , paliek žēl,ka nerakstīju .Ieraksti ir kā vēstules sev pašai , jūs sakat , ka noder arī jums . Labi , es atkal mēģināšu .1. diena . Dārzā uzziedējusi pirmā kalla , agri , parasti pirmais zieds novembra beigās, decembra sākumā , laikam vieta patīk . Ieskaties bildē , tur miegā , piekļāvusies kallas snīpim , guļ kamenīte.Lielais prieks- Vita Sile dāvātā roze , kura divus gadus niķojās , beidzot pieņēma mani , uzziedēja skaistiem , smaržīgiem ziediem . Tāds košums ! Paldies .
#100LaimīgasDienasNamiņā – 1. diena
Citi raksti
01.07.2022. Pēdas smiltīs.
Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.
14.06.2023. Lūzuma punkts, turpinājums
No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...
24.09.2024. Mazās ainiņas
Jau kādu laiku aiz auss dīc uzaicinājums no angliski runājošajām dāmām uz adīšanas divstundi. No nedēļas uz nedēļu atliku, jo te dārzs jāravē, te mēbeles jāstumda, atkal dārzs jāravē, te bāka pustukša un vienkārši ir “nekur, neko negribu”. Pagājušajā nedēļā stingri nolēmu - braukšu! Nu esam Visumā vienoti, kaut kā tie spoguļneironi skraida pa labi, pa kreisi, vakar vakarā no Ednas atnāk atgādinājums, ka gaidot mani.