Gadus atpakaļ , arī rudenī , Vitas mudināta , uzsāku 100 laimīgo dienu ierakstus . Līdz galam netiku . Nav man disciplīnas .Vakaros , kad FB izmet atmiņu stāstus , paliek žēl,ka nerakstīju .Ieraksti ir kā vēstules sev pašai , jūs sakat , ka noder arī jums . Labi , es atkal mēģināšu .1. diena . Dārzā uzziedējusi pirmā kalla , agri , parasti pirmais zieds novembra beigās, decembra sākumā , laikam vieta patīk . Ieskaties bildē , tur miegā , piekļāvusies kallas snīpim , guļ kamenīte.Lielais prieks- Vita Sile dāvātā roze , kura divus gadus niķojās , beidzot pieņēma mani , uzziedēja skaistiem , smaržīgiem ziediem . Tāds košums ! Paldies .
#100LaimīgasDienasNamiņā – 1. diena
Citi raksti
Naktī traki vējoja, palmai pāris zari norauti , pār sētu pārmesti. Dīvaini , kā cilvēks pie visa pierod , kamēr nav oranžā brīdinājuma , i ausi nekustinu 😉. Pūš, labi , vējam tāds darbs . Līst , labi , lietus ir zemes asinis , lai līst ! Sūkni akā un dzīvojam tālāk .Mazā veikalu diena …
07.08.2020. Pārdomas kazenēs.
Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.
Svētvakars .Ir tik patīkami būt par brīnumdari kādam . Paciņas, lēnām , bet sasniedz savus adresātus .Kaut kur sniegs , bet mums saulīte spīdēja , prīmulas saziedējušas , viena durka - gladiola asnu izdzinusi , un es , pa peļķēm zāli pļāvu .Vakarā, jau saulei rietot , pastaiga gar okeānu un saruna ar Dieviņu . …
21.11.2025. Ziemas elpa
Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.