Dzīves mācības. Sveces dodas ceļā

Vakar modinātājs zvanīja, kad saulīte vēl pat uz otriem sāniem nebija pagriezusies, aiz loga melna nakts, acu plakstiņi smagi kā akmens bluķi. Uz tausti centos atrast brilles, ieslēgt gaismu. Manas nakts aktivitātes abās kaķu dāmās izsauca lielu neapmierinātību, ko Lakšmi izpauda sev raksturīgajā veidā – aši iekost pirmajā ķermeņa daļā, kas pa zobam, un ātri palīst apakšā zem segas. Redzot, ka nejokojos, tiešām celšos, Nansija ar sašutumā savilktu ģīmīti jož lejā pa kāpnēm, gandrīz nogāžot manu nestabilo, samiegojušos stāvu – sak, ja reiz piecēlies, tad baro!

Pusotras stundas laikā izdodas sapakot, izpakot, no jauna sapakot pēdējo lielo kasti ar pasūtījumiem, ar vienu roku pacelt neizdodas, smaga. Tusnīdama, stenēdama, ar pauzēm izstiepju no lejas virtuves, kas tagad atgādina viesuļvētras epicentru ar karnevāla pieskaņu, aizstiepju līdz mašīnai, ieceļu un konstatēju, ka, lai aiztaisītu bagāžnieka vāku, jāizceļ abas jau ieceltās kastes vai lielā, smagā kaste jāmēģina iecelt salonā.

Ievelku elpu, piepūšu vaigus un ieceļu salonā, piesprādzēju ar drošības jostu, mašīna nokomplektēta.

Vēlreiz izskrienu pa telpām, pārbaudu visus trīs ledusskapjus, vai neesmu ko aizmirsusi. Un, protams, lielā adrešu lapa, gādīgi ielikta vāciņos, gozējas uz galda. Skaidrs, ka aizpakotajās kastēs vairs neielikšu, nācās pieķibināt aiz adrešu lapas.

Uz Astūriju reti kurš kurjers brauc, tāpēc, kad uzrunātais pārvadātājs piekrīt, i nemaz neburkšķu, ka pakas nepaņems no mājām, bet par tikšanās vietu norunāta 60 kilometrus tuvu vai tālu esošā Gijona. Iepriekšējā vakarā sazinājāmies ar šoferi, novienojāmies par labāko izkraušanas, pārkraušanas vietu.

Vēlreiz skats uz trim sasaiņotajām pakām, kur divās gādīgi satuntuļotas, ievīkstītas sveces, un, pārliecinājusies, ka kājās vienādi apavi, esmu gatava doties ceļā.

Mans mazciems vēl guļ, uzbraucot uz lielā ceļa, tik reta mašīna redzama, tālu priekšā manāma pavisam sīciņa gaismas atblāzma, mani kalni vēl tumsā un miglā tīti. Lai kā patīk šie mierīgie, dziļi elpojošie rīti, pati sevi nespēju labprātīgi agri piecelt, tāpēc, lai cik smagi plakstiņi, priecājos par iespēju baudīt un sveikt jauno dienu.

Svītra pie pamales paliek aizvien lielāka, košāka, un, kad esmu sasniegusi pagriezienu uz Trasonu, agrā rīta saule jau žilbina, draiski mētājot spozmi visos spoguļos, ir tik gaišs, ka tumšs gar acīm metas. Tā laikam jūtas visi braucēji, kas nu jau, pievienojoties no daudzajiem mazajiem ceļiem, ir gana daudz, un aizņemtas ir visas trīs joslas katrā virzienā. Kad iebraucu Gijonā, ir stabila dienas sajūta, kaut arī vēl agrs rīts. Skaista, silta diena.

Ātri atrodu balto busu ar Latvijas numuriem, sasveicināmies ar šoferi un sākam pārcilāt kastes – 6 uz manu mašīnu, trīs uz viņa. Kad uzliek uz svariem lielo kasti, kuru, vaigus piepūzdama, stiepu rīta agrumā, man domīgi paceļas uzacs – nav jau brīnums, kastes svars 35+ kilogrami.

Ātri nokārtojam naudas lietas, un šoferītis uzsāk ceļu uz Latviju, bet, ja reiz esmu pilsētā, piespiežu sevi sadarīt visas pilsētā kārtojamās lietas – tie ir daži papīru darbi, daži saimniecībai iegādājamo lietu veikalu apmeklējumi.

Veikalos viss jau gatavs Ziemassvētkiem, lai gan šeit nav Merry Chirstams, bet Feliz Navidad. Uzmācīgie džingelbeļļi neskan, toties mirguļo dažādas skaistas rotaļlietas ar Jaungada tēmu. Tās atsauc atmiņā manu bērnību, kad lielākais prieks un brīnums bija Bērnu pasaules apmeklējums, kur bija tik skaisti izrotāts skatlogs – gan rūķi, gan sniegbaltīte, viss kustējās, mirguļoja… Tā, ka ne acu atraut.

Tieši tā es jutos tagad, skatoties uz mirguļojošajām rotaļlietām, un, ko liegties, priecājoties, ka mājās nav mazu bērnu, kam to visu aizstiept.

Redzēju arī sveču komplektus, kas nolikti tā, ka garām paiet nevari, un es aizdomājos par tām, kuras jau ceļo uz Latviju.

Kāpēc sveces ienāca manā dzīvē?

Sveces ir bijušas vienmēr, patīk tā sajūta, ka deg, patīk vērot, kā liesma dejo, kā mainās gaisma ap to, vēlāk, kad mums pašiem bija bites, sākumā liku vaska gabaliņus parafīna svecē, baudīju smaržu, to, kuru pazīst ikkatrs, kam ir bites – tā smaržo dūmeklis, tikko atvērts strops, izņemtas kāres. Vēlāk, kausējot vasku, patika kaut ko no tā izvirpināt, kaut ko veidot, iepinot iekšā kādu augu.

Man patīk darboties ar rokām, kaut ko radīt, varbūt tāpēc vispirms iemācījos masāžas, apguvu noslēpumus, ko stāsta cilvēka ķermenis, tad iegrimu augu fermentēšanas noslēpumu pasaulē, protams, adīklis, tas man vienmēr somā kā tādas nervu drapes.

Kad sāku dzīvot namiņā, domāju, kas varētu būt tas, ko piligrimi paņemtu līdzi, un ienāca prātā doma par vaska svecēm vai ziepēm gliemežvāka formā. Pietika par to iedomāties, kad manā dzīvē ievirpuļoja Irēna ar savu sveču noslēpumu pasauli.

Tā atnāca pirmās sveču formas, izlēju sveces un burtiski apstulbu no tā miera, siltuma, kas nāca no svecēm un ielija manī.

Vairākus mēnešus eksperimentēju ar augiem, eļļām, formām. Man ļoti patīk darbs, ko daru, bet, stundām ilgi pie datora sēžot, dvēsele sāk skumt; buroties ap formām, krāsām, augiem, rāpaļājot pa kalniem pakaļ lauriem, jutu, kā tā priecājas, plaukšķina rokas kā mazs bērns pie Bērnu Pasaules skatloga.

Un tā, Irēnas mudināta, pareizāk sakot, saņemot enerģētiskos spērienus pa mīkstumu apvidu, sadūšojos piedāvāt pasaulei savu jaunapgūto māku.

Godīgi, nebiju domājusi, ka būs tik liela interese. Pirmās aizgāja tepat uz vietas, daļa kā dāvanas par atbalstiem, daļu burtiski no rokām izrāva dāvanām tie, kuriem pirmās tika dāvanā no manis.

Katru reizi, kad ko jaunapgūtu nododu tālāk pasaulei, mana sirds pamirst:

– “Vai būs labi?”
– “Vai patiks?”
– “Vai nesaspiedīsies?”
– ……

Oi, te es atceros, kā laikā, kad cepu tortes uz pasūtījuma, nabaga vīru traku padarīju, brēcot, lai brauc uzmanīgāk, līganāk pa lauku ceļu, jo man rokās lielā torte ar zemeņu putukrējuma pildījumu, pārlieta ar šokolādes glazūru, rotāta ar zemenēm no pašu dārza. Katru reizi svīdu bailēs, vai garšos, līdz atnāca sajūsma pilna īsziņa.

Tieši tā pat bija ar masāžām, astro kartēm, nu pienākusi kārta baiļoties par svecēm.

Kad piedāvāju izliet Izaugsmes sveces, veidojot, ierunājot tās, turēju priekšā sarakstu – tā katrai pasūtītājai tiks VIŅAS svece, ar to augu daudzumu, tām krāsām, tiem vārdiem, ko sajutu. Divu vienādu sveču nebūs.

Kad visas skaistules, sarindotas uz ar lauru lapām izklātajām lielajām paplātēm, sagaidīja iesaiņojuma kastītes, atklājās, ka es atkal neesmu gājusi vienkāršāko ceļu – kastītes bija tieši 1cm par šauru lielo sveču apakšējai malai. Nu, ko, likām galvas kopā, meklējām izeju no situācijas, jo pārvadātājs uz Latviju JAU PIETEIKTS, cits iepakojums nepaspēs atnākt.

Tā nu tinu un vīkstīju burbuļplēvē, lai tik neapskādētos malas, draudzene, vērojot pa telefonu manu rosīšanos, smējās, ka esmu sveces satīstelējusi kā citplanētiešus. Es, izslienot zodu, svinīgi paziņoju – un tad, toties droši!!!

Tādas, sapakotas kastē, ievīkstītas burbuļkonvertos, viņas nonāks gādīgās Dinas rokās, kura piramīdas sveces iepakos kastītēs, kuras vēja ātruma sagādāja Jana un ar Omnivas palīdzību nogādāja Grobiņā.

Sieviešu sadarbībā ir spēks, ka es jums saku.

Un tā viņas ir devušās ceļā, man sācies trīsuļojošais satraukumu laiks – vai būs labas, vai būs tas, kas cerēts.

Apdarījusi pilsētas darbus, izvirpinājusi savu domu kamolīti, braucu mājās.

Kā man patīk izrunāt šos vārdus – es braucu uz mājām.

Virs manis gaiši zilas Astūrijas rudens debesis, sāk ziedēt eikalipti ar pūčacīm līdzīgiem galti plūksnainajiem ziediem, kas tālumā smaržo labi, bet tuvumā liek raudzīties pēc kāda nedarbos aizgājuša runča. Izbraucot līkumu, braucot lejā no kalna, redzu jau SAVUS kalnus, Santa Anas kapelas smaili, un sirdī ielīst tāds miers un siltums – MĀJAS.

Nobeigumā:

Pasta, pārvadājumu izmaksas ir ļoti lielas, tāpēc sveces nebūs mana ikdiena, būs vēl viens sūtījums decembrī, un tad viss līdz pavasarim. Tieši tāpēc šobrīd nav sūtījumu uz citām valstīm (Anglijai būs, ceru šonedēļ to izdarīt), un tieši šo lielo izmaksu dēļ es reti atsaku arī jūsu dāvanas. Tas nav aiz iedomības, lepnības, tas nav noraidījums, noniecinājums.

Jau tad, kad tapa šis raksts, sazinājos ar pārvadātāju, lai noskaidrotu radušos pārpratumu. 50 eiro ir pirmais solis no katras adreses uz katru adresi, tas attiecas arī uz apvienotajām pakām. Šis lieku reizi pierāda, cik svarīgi ir visu izrunāt, bet, jā, jautāt jau tu vari tikai to, ko apzinies. Tā mēs mācamies.

Es tiešām esmu ļoti pateicīga Rolandam par iespēju, kaut dārgi, tomēr par daudz draudzīgākām izmaksām nogādāt sūtījumus uz Latviju.

Jūs interesējaties, ko, kad var no Astūrijas dabūt. Decembra sākumā būs vēl viens sūtījums uz Latviju, ja esat gatavi maksāt 2,50 eiro par 1 kilogramu gardumu (50 centi no kilograma mani par benzīnu, darbu) + Omnivas izmaksas, ierobežotam skaitam būs iespēja tikt pie Astūrijas labumiem.

Būs arī bazilika, safrāna sveces Ziemas saulgriežiem, bet par to nedaudz vēlāk. Šobrīd mana sirds un domas pie tām, kuras sapakotas atrodas ceļā.

Ak, jā! Pateicoties Vitai, Ziemassvētkos man būs liels gardums – maizes zupa.