Dzīve mazciemā – 39

Mazliet saules

“Nosēdēt vari?”, un, nesagaidot manu atbildi, Lilija kā no ložmetēja sāk bērt vārdu pupas par visiem jaunumiem, kas notikuši manu gandrīz divu nedēļu slimošanas laikā. Nosēdēt varu, galva vietā, un ļoti gribas sauli un siltumu.

Šodien pilnīga Paradīze – viegls, lēns vējiņš un sita, mīļa saulīte: +24. Tā kā pie stūres sēsties vēl neriskēju, Lilija stūrē savu mazo Reno, kuru lepni sauc par Mercedes. Pēc mazas apspriedes nolēmām, ka brauksim uz patālo Villaviciosas pludmali Rodiles, kas ir ar plašu smilšaino pludmali un labām pastaigu vietām. Lielāka kaifa pēc nebraucam pa bāni, bet izvēlamies mazos celiņus caur ciematiem. Tur mums abām labi saskan: ja vien nav jāsteidzas, tad priekšroka vienmēr mazajiem ceļiem. Katrā ciemā var ko jaunu ieraudzīt.

Daba šogad spēlē jokus ar cilvēkiem, mēs smejamies, ka pēdējais laiks izdomāt kažoku, ko viegli transformēt par peldkostīmu un atpakaļ. Vēl pirms trim dienām no aukstuma klabinājām zobus, nu jau otro dienu saulīte tik dāsna, izvilinot astūriešus no savām mājām āra terasēs. Ceļmalu krodziņi pilni ar ļaudīm. Ja ne maskas, varētu domāt, ka nekāda murga ar vīrusu nav.

Iebraucot Rodiles, saule vairs ne silda, bet kārtīgi cepina, un, pirms izlaisties sasilušajās smiltīs, jāatrisina smags mašīnas novietošanas jautājums. It kā dažas brīvas vietas redzējām, bet Lilija savu “Mercedes” grib novietot ēnā. Nekas cits neatliek, kā, sekojot dažu citu piemēram, ar lēcienu uzbraukt uz ceļa apmales un novietot mašīnu klints paēnā. Es pēc tāda lēciena nopietni bažījos par riepām, bet Lilija atsmej, ka viņas Mercedes esot rūdīts.

Cilvēku ļoti daudz, Rodiles ir iecienīta atpūtas vieta, un mazā ciemata teritorijā bez viesu namiem un kemperu laukuma darbojas vēl divi lieli kempingi.

Cilvēki ir izbadējušies pēc siltuma un saviesīgām sarunām, apkārtesošo krodziņu viesmīļi, pavāri, saimnieki raujas melnās miesās un, netipiski spāņiem, daži pat viegli rikšo.

Atrodam pludmalē skaistu, brīvu vietiņu, un es, pagriezusi saulei seju, izlaižos uz paklātā paladziņa.

Lilija, mazliet vīlusies, tomēr saprotoši māj ar galvu, kad atsakos iet kopā izbaudīt “необыкновенную воду”.

“Nu, jā, Tev vēl jāatgūst normāla cilvēka izskats,” viņa, galvu nošūpojot, nosaka un, atmetusi rudos matus no pieres, gurnus grozot, šarmējot tuvējos vīrišķus, aizdefilē ūdens virzienā.

Tuvākās piecas stundas tā arī pagāja – es kā ronītis pārmaiņus sildīju te vienu sānu, te otru, Lilija ik pa brīdim baudīja liego viļņu burvību, šad tad pačalojām par neko, un iekšējā laimība manī ziedēja un plauka. Tā auga augumā arī pastaigā pa ciematu – šī noteikti būs viena no manām iecienītākajām pludmalēm, ko ieteikšu arī saviem viesiem, kaut patālu no mana namiņa.

Kārtīgi izstaigājušās, mājupceļā nolēmām izmēģināt vēl vienu neapgūtu mazo ceļu. Tas sākumā veda cauri Villaviciosai, kura nu jau šķita kā īsts skudru pūznis – šodien pusnaktī Spānijā beidzas ārkārtas situācija, spēkā paliks daži ierobežojumi, bet bāri, āra terases var strādāt pilnā apmērā, sola arī teātrus atvērt, un cilvēki svin. Daži sēž pie galdiem, daži zālītē apmetušies, dzied, smejas.

Tālāk ceļš – serpentīns aiz serpentīna – uzved mūs augstu kalnos, un man tiek iespēja redzēt vienu no skaistākajiem saulrietiem, ko esmu šeit redzējusi. Bilžu nav, jo ceļš bija ļoti šaurs, bez apstāšanās kabatiņām.

Tumst sākušas debesis, tumši zili kalni fonā, uz viena pat vēl sniega micīte, tuvējie mākoņi kā ar sudrabu pārklāti, tālākie – izgaismojas visos iespējamajos rozā un maigi sārtajos toņos, un vienā brīdī pāri rietošai saulei pār mašīnas logu pārliecās ziedošas akācijas zars… “Aaakkkk,” mašīnā atskanēja divbalsīga sajūsmas un pietātes par dabas varenumu, klusināta sajūsmas elsa.

Lilijai garās (divu dienu) brīvdienas, norunājām turpināt piedzīvojumus no rīta. Rīt gan sola lietu, vēju, lielas vēja brāzmas; novienojamies, ka rīts gudrāks par vakaru, tad jau redzēs.

Dārzs mani sagaida ar galvu reibinošu jasmīnu un petūniju smaržas kokteili un daudzbalsīgu putnu kori – arī viņi svin. Apsēžos uz trešās mājas kāpnītēm un, acis pievērusi, baudu.

Jā, cik gan maz.. vai daudz.. vajag laimei – spēt piecelties no gultas, spēt elpot, spēt piedzīvot.

Kaķiem ir viedoklis par manu prombūtni – pa slimošanas laiku pieradušas, ka esmu visu laiku pieejama, lai iebrēktu ausī, nobradātos pa muguru, paritinātos zem zoda, izšķirtu kādu strīdu par abu iekāroto guļasvietu un, protams, pacienātu ar kādu kārumu. Lai skaidrāk parādītu manu vietu – Nansija ienesusi gultā manu čību. Vienu!

Citi raksti

12.07.2020. Pirmais viesis.

Šodien ir īsts “viento del norte” laiks. Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām. Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai. Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem. Murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.
17.04.2024. Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

07.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 12

Caur lietus mākoņa kuplajiem brunčiem izlīda mazs saules stariņš un pakutināja Nansijas degungalu. Savu kutināt neļāvu, jo rīta miegs tas pats saldākais. Bet Nansija, oi, ja dāma pamodināta un jūt, ka es arī vairs neatrodos sapņu valstībā, nāk berzēt purniņu pret manu vaigu un stāstīt, ka jāiet ķirzakas saskaitīt, govis ganīt. Lakšmi, apmierināti ņurkstot, ienirst zemsegas valstībā, ar ķepu apķer manu kāju un liek saprast, ka sācies labākais laiks pie-gulēšanai. Uzvar Nansija, ejam dārzu lūkot.

Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento …

Dzīve mazciemā – 39 Read More »