Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.”

Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi.

Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

Nu jau vairāk kā septiņus gadus top mani ieraksti, tie, kuri ar mani ilgāk kopā, atceras gan manu gājienu, gan pirmo braucienu namiņu lūkot, tad laiku kopā ar “pūčukiem”, atkal namiņa lūkošana, un tad jau “dzīve mazciemā”. Interesanti, cik daudz jūs esat?

Ir ieraksti, kuriem jānobriest vārdiem, kas virknējas viens aiz otra, jānobriest pašai, zinot, ka lasa arī tie, kuru acīs es gribētu būt veiksmīgāka, jautrāka, bezrūpīgāka. Kāpēc – pat īsti nezinu, tās ir ļoti blāvas pagātnes ēnas, un tomēr… Uz šo jautājumu man vēl pašai sev būs jāatbild.

Šķiet, ka kaut kad jau rakstīju, ka pēdējie divarpus gadi ir bijuši īsts pārbaudījums manai emocionālajai pieaugšanai. Spēt pieņemt situācijas, cilvēkus, to attieksmi tādu, kāda tā ir, un neprojicēt uz sevi, jo, ja cilvēks, kuram sniegta atbalsta roka, laiks, attieksme, spēj aiziet neatvadījies, bez elementāras pieklājības, vienalga, online vai dzīvajā, tas ir stāsts par viņu, ne mani.

Tas pats attiecas uz draudzībām ar noteikumiem – ja gribi ar mani draudzēties, tev būs darīt to un šo, par šo cilvēku jādomā šādi, par to – tā, šo tu drīksti darīt, bet šo nē.

Ir, kuri mani ir izmetuši no draugu listes un nobloķējuši, ir, kurus es.

Emocionāli pieaugt nav viegli, tas nenotiek ātri. Kārtu pa kārtai lobi nost no sevis vēlmi pieķerties, būt kopā, vēlmi patikt un nopelnīt draudzību. Es esmu tikai cilvēks un nekas cilvēciskais man nav svešs.

Viena no lielākajām cīņām ar sevi bija par spēju paņemt samaksu par naktsmītni, braucieniem no cilvēkiem, kurus gribējās redzēt savā draugu lokā tā ciešāk. Agrāk tā arī dzīvoju – priekš draugiem vienmēr durvis vaļā, dalos visā, kas ir – naudā, graudā, darbā, zināšanās. Un es mācos pieņemt, ka, lai vai cik ļoti gaidīts, nu, tā, ka ar katru šūniņu, ja cilvēks braucis tādu gabalu, viņš nav braucis vienkārši pasēdēt, pačalot kopā, viņš ir braucis redzēt, just, baudīt, es esmu tikai pavadonis.

Šis ir kaut kas jauns un pretrunīgs, kas visu pagājušo gadu mani rāva uz pusēm, metot gana dziļās emocionālajās bedrēs.

Tāpat mācījos pieņemt, ka tajā brīdī, kad kāds no paziņām rakstīja “Tikko brīvs brīdis, tā pie tevis”, viņš tiešām tā domāja, bet tikai tajā brīdi. Nāca cits brīdis un domas mainījās.

Šis viss bija un ir kaut kas jauns, jo 4,5 gadi, kas šķir abas manas pasaules (dzīve Latvijā un dzīve manā mazciemā), ir daudz un reizē tik maz. Šīs ir neērtās tēmas, kurām daudzi iziet cauri, bet kautrējas runāt, rakstīt, baidoties no viedokļu izteicējiem.

Toreiz, pirms septiņiem gadiem, apsolīju, ka rakstīšu visu, kā ir. Te nu atkal stāvu – bez maskām, koncerta tērpiem, iestudējumiem, basām kājām zālē savā linu lindraciņā, verot durvis uz savu ņigu – ņegu esošo emocionālo pasauli. Rādot, kā to izdzīvoju, jo uz visa ņigu – ņegu vēl ir jaunais saimniekzellis un namiņš, kurš, atrazdamies bez pieskatīšanas 35 gadus, no jaukas vietas kļuvis par namiņu ar īpašām vajadzībām.

Šī bija atkāpe emocionālajam fonam, kas valda manī pēdējos 2,5 gadus. Kad pēc vecā saimnieka aiziešanas aizsaulē konstatējām, ka nekas diči tālāk ar mājas papīriem nav darīts, plusā namiņš sāka rādīt visas problēmzonas, kā piemēram, brukt sākušās notekūdeņu šahtas, nepareizas lietus ūdeņu novadīšanas un iztrūkstošo notekūdeņu cauruļu dēl pilošie griesti un citas lietas, kopīgi ar juristi izteicām priekšlikumu veikt mājas fiziskā stāvokļa noteikšanu. Saimniekzellis, kurš pirms tam bija no manis saņēmis n-tās vēstules, video ar pilošiem griestiem, pilnīgo atskaiti, ko jau saviem spēkiem esmu izdarījusi, piekrita ierasties sava jurista un īpaša spec-arhitekta pavadībā.

Noteiktajā dienā mazciemu saducināja daudzie spēkrati, lepnā limuzīnā ieradās samniekzeļļa jurists, dīvainais spec-arhitekts “kvakina” kepkā, pats zellis, mana juriste kopā ar savu kolēģi, smalko Carmenu, kas nudien atgādina īkstīti – klusa, mierīga, gandrīz caurspīdīga, bet neskati dāmu pēc acīm – kad jāķeras pie lietas, kā buldodziņš iekožas un vaļā nelaiž.

Tā nu visi staigājām pa visām mājas daļām, pētījām, tieši todien lija, kas ļāva saskatīt “dzīvajā” daļu no ziņās rakstītā.

Pagāja vairāk kā četras stundas, kamēr visu izložņājām, domāju, ka daudzi atklājumi saimniekzelli pārsteidza, kā piemēram, iecementētais papīrs virs loga, kas kalpoja kā cauruma aizvērējs.

Tikmēr spec-arhitekts (liela atvainošanās, bet izskatījās pēc padomijas laika ne visai augsti kvalificēta ierēdņa) mums divas reizes nolasīja lekciju par Spānijas iekšējo un ārējo mitrumu. Viņš to iemanījās izdarīt lielākajās lietus gāzēs, kad apsekojām notekūdeņu kontrolakas vai runājām par nepieciešamību vēl pēc lietus ūdeņu novadīšanas caurulēm.

Smalkā Carmena uz viņu raidīja tādus skatus, ka varētu uz iesma izcept, mazā Lakšmi iekoda šim kājā, jo brīdī, kad bija apsēdusies blakus kājām, tā teikt, nomierināt enerģisko runātāju, viņš uzkāpa uz viņas ļipastes.

Ziniet, tas ir jāmāk.

Izcēlās īsts jandāliņš – viņš brēca, Lakšmi pārbijusies mēģināja uzkāpt pa Monikas kāju, no jandāliņa pārbiedētā Nansija kā bulta lidoja no viena skapīša augšas uz otru, es biju pārbijusies par abiem kaķiem, par to, ka kāds skapītis var nolidot, un tik spēju nočukstēt Monikai:

“Pasaki, lūdzu, arhitektam, ka pret trakumsērgu potētas.”

Kad viņi aizbrauca, sapratu, ka man vajadzētu ko stiprāku ieraut. Kaķus ilgi nācās labināt, lai nāk mājās. Tonakt abas palīda man zem segas, piespiedās katra pie sava sāna tā, ka es baidījos pat kustēties. Stresa mākonis atvilkās nesaukts.

Pagāja mēnesis, divi, no juristes nekādu ziņu, pagāja vēl laiks, līdz saņēmu no viņas ziņu, ka vajagot aprunāties. Jūdzu savu pelēcīti un prom uz Gijonu. Kabinetā sagaidīja abas ar Carmenu un saimniekzeļļa juristu:

“Ivet, mums ir problēma.”

Pie šī teikuma jau biju pieradusi, tāpēc aicināju izstāstīt situāciju, un tad jau meklēsim risinājumu.

Arhitekts savus aprēķinus, kuri nudien nebija tie mazākie, jau atsūtījis pirms vairāk kā mēneša, bet saimniekzellis nenāk uz kontaktu ar savu, pareizāk sakot, tēva juristu.

Risinājuma nav.

Izrunājāmies, ko un kā darīt, kas vēl pie mājas papīriem trūkst, jurists aizgāja, palikām trijatā.

“Tu tikai nedusmojies un nesatraucies, bet varbūt tev vajadzētu citu māju skatīties…”

Tā savā maigajā, klusajā balsī noteica Monica; Carmena, nostājusies man blakus, atbalstoši noglāstīja plecu.

– “Zini, es jau esmu skatījusies, meklējusi. Ir divi varianti – arī nav dokumentu vai kosmosa cenās.
– “Jā, vecajām mājām 70% ir tā,” skumīgi galvu nošūpoja Monica, “te viss atkarīgs no tā, cik pretimnākoši ir saimnieki, un tev nav paveicies.”

Astūrijā pēdējos trijos gados nekustamā īpašuma cenas, kā saka, “uzskrējušas debesīs”, pie kam – daudzi īpašumi stāv tukši gadiem. Pirkt gribētāji būtu, bet vai nu nevar sadzīt mantiniekus pa pasauli rokā, vai nu ir tieši mans stāsts par nesaskaņoto būvniecību, nesakārtotām zemes robežām ar kaimiņiem.

Man ilgi “lēca, kamēr pielēca”, ka šejienieši nerisina problēmas – ja ir kas tāds, ko viņi nesaprot, atstāj, varbūt pats pāries.

Tā mājas stāv tukšas un skumīgas, līdz pārvēršas drupās.

Šāds liktenis, visticamāk, būtu piemeklējis namiņu, varbūt tāpēc viņš izraudzījās mani, iepina, savija savos enerģijas pinekļos, iekrita sirdī kā dzirkstelīte, līdz iedegās liesma, kura nu apdzist negrib.

Pagāja vēl laiks, no zeļļa nekādu ziņu, man jau trešā sezona būs bez atļaujām, tas nozīmē, arī bez stabiliem ienākumiem, un tas, ko nopelnu, labojot steidzami-steidzamās lietas, izkūst kā sniegs uz karstas pannas.

Beidzot kādā vakarā neizturu un uzrakstu garu vēstuli, saliktu pa punktiem (spāņiem vairāk kā divus jautājumus vai darbus uzdot nedrīkst, viņiem iestājas apstulbums, tāpēc visu pa vienam ar numuriem). Klāt atkal pievienoju video un uzņemtās bildes, jo pa šo laiku paspējis nobrukt viens no kanalizācijas šahtu sūkņiem, trīs meistari, kurus atsaucu, ieraugot ne-sistēmu, kā viss savienots, pazuda kā rīta rasa un vairs nebija atrodami.

Sākās mans jautrais šķidruma atsūknēšanas laiks ar mazo sūkni.

Te jāsaka, ka:

• 1- kārt, kontrolaka ir izveidota augstāk par mājas ieejas durvīm!!!!;
• 2-kārt, tajā ieplūst visi lietus ūdeņi no jumta un arī tie, kas nāk no kalna;
• 3-kārt (ievelkam elpu), šahta izbūvēta no ķieģeļiem, starp kuriem atstātas spraugas, lai ūdens iesūktos zemē (!!!!).

Fiziku jauki celtnieki – džamšuti -, lai viņiem veselība, skolā mācījušies nebija. Kad šo rādīju vēl vecajam saimniekam, viņš skumīgi noraustīja plecus. Jau toreiz viņš bija ļoti slims, piekusis no visa un labprāt būtu to māju uzdāvinājis, lai tik tiktu vaļā to tās nastas. Domāju, ka viņš zināja visu, ko pamazām atklāju.

• UN 4-kārt, visa sistēma izveidota tik crazy, cik vien var – māja slīpumā, visi ūdeņi un citi labumi satek zemākajā akā, un tad ar diviem sūkņiem vēl caur divām akām tos dzen atpakaļ augšā kalnā vēl vienā šahtā (kura arī izbūvēta līdzīgā variantā, un nu zeme brūk iekšā pa spraugām), no kuras, kad tā pilna (lietus laikā trīsreiz nedēļā), lielā mucā izsūknē vietējais traktorists, maksa par to: 85-95 eiro par mucu.

Pagāja vēl laiks, un kādā dienā atnāca vēstule no zeļļa – un nevis vēstule kā vēstule vai e-pasts, nē, sūtīta caur faksu uz pastu. Tā bija nevis vēstule, bet šurumburums no teksta uz 8 lapām, kur visa beigās kungs uzrakstīja, ka ne viņam, laika, ne citu lietu, “dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies”. Samaksāto naudu par dokumentu kārtošanu norēķināšot no vēl maksājamās summas par māju.

Tajā brīdī sajutos kā bumbas spērienu pa vēderu saņēmusi, sekundēs gara acīs aizskrēja ainiņas, kā ar Zani braucām, par pirmo nakti, kā drebējām aukstumā un bailēs no trakā negaisa, par mājsēdes laiku, kad visa nākotne bija miglā tīta, par to, kā auklēju mirstošo Bohēmu un nebija neviena, kur atbalstu saņemt, jo izbraukt no mājas nevari, vietējais vets kalnos, uz pilsētu nelaiž. Ainiņas ar pirmajiem viesiem, pirmo uzziedējušo peoniju, apjausmu, cik daudz laimes var dot šī vieta.

Mani pamati saļodzījās zem kājām un pirmo reizi, kopš biju šeit, es sāku balsī raudāt, drīzāk kaukt, jutu, kā nāk panika ar visu smakšanu, paldies manai “biktsmātei”, kura tobrīd varēja un gribēja runāt. Brēcu video zvanā, nu tā, ka puņķi burbuļoja pa nāsīm, līdz vemšanai. Paldies, ka bija spēks un pacietība ļaut izbrēkties, tad jau varēja sākt kārtot “lietas” pa kastītēm.

Soli pa solim, atlaižot sastingumu, varēja sākt saskatīt veicamos darbus, finanšu plānošanu, beigās jau pat i iesmiet varēja. Nezinu, cik stundas toreiz norunājām. Varu būt ļoti pateicīga liktenim, Visumam, ka man dotas tāda biktsmāte un čauksetne, abas skaistas, spēcīgas sievietes, un, var smiet vai nesmiet, abas remontē savus īpašumus. Viņās ir tik daudz šarma, harizmas, sievišķības, vienalga, ko dara, vai apmetumu met, jauc mēbeles, kaļķa javu jauc, atmet galvu atpakaļ un skaļi iesmej.

Jā, brīžam pašņukst, papukojas un iet atkal.

No viņām varu spēku pasmelties, un ir tā labā apziņa, ka aiz 3800 km ir. Nezinu, kā būtu bijis, ja ne tā saruna.

Noslaucīju asaras, sparīgi izpūtu degunu un rakstīju juristei – vajag tikties. Namiņā sākās juku, jampadraču un lietu kārtošanas laiks.

P.s. Rakstīt visu šo, tas ir parādīt savu kailumu, nē, ne miesisko, bet to, kas iekšā, kas notiek, ko jūti. Kailums, kad esi īsts, bez maskām pat pret sevi. Maskas sargā, bet tās ir smacējošas, tās apvij visu tevi, dvēseli, izveidojas mūris pašam pret sevi, pret pasauli, un tu pamazām brūc no šī svara. Brīžos, kad visiem spēkiem ver ciet durvis uz savām bailēm, vienmēr atrodas kāds, kurš mēģinās paraut aiz kājas atpakaļ, parādīt tavu Kailumu. Sāpes, dusmas mijas ar vēlmi aizbēgt, norakties, paslēpt sevi. Pazīstamas sajūtas, vai ne? Tieši tāpēc rakstu, lai neļautu sev norakties.

Turpinājums sekos.