Vienkārša sestdiena
Ir dienas, kad smaids tā neraisās, kā gribētos.
Nē, par pašu dienu liels prieks un gandarījums, bet nepadarītie darbi spiež pie zemes. Izrādās, es tik daudz ko neprotu, kam paprasīt nav, bet jāizdara ir. Var jau krist gar zemi, brēkt, bet lietas no tā netiks padarītas. Var tikai bezspēcībā noplātīt rokas, kad kāda paziņa uzraksta – ech, ja robežas būtu vaļā, mēs ar vīru aizbrauktu, ātri visu sadarītu.
Jā, ja tantei būtu riteņi, tā būtu autobuss – tā bērnībā tādos gadījumos mēdza skaitīt tētis.
Neko darīt, tagad pati mācos sistēmā ūdeni ielaist, caurules savienot un ko tik vēl nē, labi, ka vismaz kāds paziņa online nokonsultē. Mazliet smieklīgi no malas tas varētu izskatīties, bet labi, ka tā.
Rīt sildīšu cauruli, lai varētu sūkņa snuķim uzmaukt un izsūknēt no šahtām ūdeni, siltumnīca joprojām nav salikta un arī krāsniņas iekšā nav, turpinu dzīvot un salt mitrumā. Divi meistari bija, visu apskatīja, izmērīja, noteica, ka daudz darba, un pazuda, tagad gaidu trešo.
Un, kad es, tā kasot aiz auss, vēroju padarīto un nepadarīto, klīstu domās un pukojos pati uz sevi, Visums gādīgi papliķē pa plecu – būs jau labi, un burtiski acu priekšā atraisa to dīvaino sarkano ziedu. Sirds gavilē!
Un tad, uzrušinot pēc lielajām lietus gāzēm sablietēto zemi, man skaļu “Čau” sauc ņiprs lilijas deguns. Paraugos vērīgāk – jā, vēl arī citi, tiesa, tie stipri mazāki, sparīgi spraucas pretī saulei.
Pēc 2 – 3 nedēļām būs pavasarī stādīto hiacinšu, tulpju, narcišu uznāciens. Metru pa metram būs izdevies ielabot zemi ar trihodermīna, laba komposta palīdzību. Augi tādi spēcīgi, veselīgi aug. Rudenī apkoptās, apgrieztās rozes dzen spēcīgas atvases ar daudz, daudz pumpuriem, apgrieztie augļu koki zied.
Ech, kaut to māku man būtu vairāk….
Šovakar čukstēšu Visumam, ļoti, ļoti siltumu mājās vajag, nejaukais pelējums, kas izpleties pa mazās mājas griestiem, saasinājis manu astmu.
Bet visādi citādi – pavasaris ir klāt, lāči ir modušies!
