#BraucCiemos arī tu!
Dārzā smaržo lilijas – tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs – kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.
Namiņā iestājies klusums, Nansija kārtīgi pārbaudīja visus stūrus, vai neviena nav kur paslēpusies, Lakšmi sekoja pa pēdām un žēlabaini pīkstēja – Grieta bija izcila muguras paijātāja, sānu glaudītāja, kurai reiz pa reizei varēja ar ķepu uzšaut un zobeļus pie rokas noklabināt, bet neko vairāk kā “kāda mīlulīte, kāds smuks kaķītis” nedzirdēt.
Arī man mazliet neparasti nedzirdēt skanīgos smieklus līdz ar acu atvēršanu, kuri apklusa tikai vēlu vakaros, pārejot saldā miega murrāšanā.
Kā mums gāja? Man domāt, izcili. Astūrijas laika dievi par mums apžēlojās, mākoņaina bija tikai pirmā viešņu diena, pārējās saulīte mūs lutināja, da tā, ka varējām salīdzināt, kura var strādāt par sarkano luksofora gaismiņu, kura par oranžo. Pirmajā pludmales dienā uzvarēja Ievas seja, kas lika man satraukties ne pa jokam, labi, ka alveja aug dobē. Pēdējā dienā uzvaru guva Grietas smaguma centrs, liekot šortos iekāpt ļoooti uzmanīgi.
Sen nebiju tik daudz dziedājusi un smējusies, brīžiem nācās pamukt prom no trakajām smējējām, lai kaut cik saglabātu komendates nopietno ģīmi.
Mēs lēkājām pa lielajiem viļņiem, šūpojāmies mazajos, braucām saullēktus skatīties, bet saule, uz brīdi parādījusies, ieslīdēja mākoņos. Vai tas mūs apbēdināja? Nē, jo daba dāvāja vietā ko citu. Kalni, ko gan vairāk var pateikt par kalniem, tie jāsajūt. Tie dod tādu enerģiju, ka daža laba, tikusi pie nūjām, i nemanīja, kā 13 km nogāja. Mana mazā, mīļā Astūrija atklāj tik daudz katram pašam par sevi, cilvēks iepazīst sevi no jauna. Visdrūmākajās domās iespīd gaiši saules stari, liekot atkāpties nejaukiem ieradumiem, “vājām” kājām kalni dod spēku, tās top stipras, pievarot kādu augstāku kāpienu, lepnums un ticība sev pieaug, balot sākušās liesmiņas vietā aizdegas daudz jaunu liesmu, kas piepilda un silda no iekšās, acīs izzibsnī delverība, un tad jau vieta kādam danča solim…
Tas viss mums bija.
Ja nenoslinkošu, ierakstīšu vairāk, jo bija tā vērts, un būs jauki pēc gadiem izlasīt FB atmiņas…
Paldies, mana trakoti labā, dziedoši smejošā komanda!
