Dzīve mazciemā – 135

Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb – paņem mani azotē

– “Laakšmi, ceļam Ivetu, skat, ārā nelīst, ejam!”
– “Nav vērts, tur tas mazais, ātrais, briesmīgais.”
– “Aaaa, vai viņš te mūžam dzīvos?” skumji nopūšas Naansija, bet drošs paliek drošs, ar ķepu pakutina man degungalu un ar savu maigo ēzeļa zviedzienu, govs māvienu, kaķa kaucienu iebļauj man ausī:
– “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!”

Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās).

Kaķēm prieki – ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

Arī dārzā jaunumi – beidzot uztapa siltumnīca. Ak, cik skaista, nevaru vien nopriecāties! Tā vien gribas katru stūrīti, katru centimetru pateicībā noglāstīt. Nu maniem tomātiem, pipariem būs, kur augt, sārtoties un pēcāk pārtapt dažādos gardumos.

Doma par šo ierakstu knosījās jau no kāda septembra, oktobra, bet pagājušais gads ar visiem darbiem, mājas peripētijām, jaunā īpašnieka bezkaunību un ultimātiem kaut kā nodzēsa radošuma dzirksti. Rokas necēlas rakstīt. Manī bija iemājojis dūņu rūķītis. Laikam vajadzēja mazās, bet tik nozīmīgās pārvērtības kaut vienā mājas daļā, atnākt siltākam laikam, lai es atmostos no dūnu miega. Sēžu āra terasē, diena lēnām pošas uz izskaņu, fonā mazliet smeldzīgi dzied Stings, un es cieši esmu apņēmusies uzrakstīt pirmo no trim iekavētajiem stāstiem par to, kas, kur, kā.

Kā vienmēr – viss godīgi, saucot lietas īstajos vārdos. Ziniet, tas ir liels izaicinājums, jo ik pa brīdim kādam gribas ar savu nesaukto taisnību pa manu ziedu dārzu nobraukāt. Bet pirms kāda laika sapratu, ka rakstu ne tikai jums, bet visvairāk sev. Un vēl tas ir mans dialogs ar Augšu. Tā stāstu par to, kā jūtos, par to ko pateicos un ko vēlos.

Nesen palika četri gadi, kopš esmu šeit, un pieci, jā, jā pieci, kopš uzsākta dokumentu sāga. Palicis vien žurkas astes pēdējais posms, ko nevar un nevar vietējā birokrātija sakārtot, proti, otrs kadastra numurs tām divām mājas daļām, kas būs domātas viesiem. Vairāk par mājas lietām nākamajā ierakstā kaut kad.

Pagājusī sezona nesa daudz, daudz patīkamu mirkļu, tā bija skaista, ražīga, bet es pakāpeniski jutu, ka dalos tādās kā četrās daļās.

Viena – kā maza, liderīga laumiņa, kura priecājas par katru rītu, vakaru, katru mirkli šeit un gatava visai pasaulei stāstīt par brīnumaino Astūriju. Šķiet, ka šī mīlestība plūst uz abām pusēm kā kalnu strauti, līdz savijas spēcinošas, dziedinošas, radošas enerģijas plūsmā, kas izlīst pa visu manu ķermeni.

Otra daļa – tā kā liela, smagnēja lācene, lēniem, smagiem soļiem iet, stiepj, nes, kaļ, rok, ceļ, velk, tad, sviedrus slaukot, atkrīt zālē vai uz kāda krēsla un, labsajūtā piemiegtam acīm, murrā (nezinu, vai lāči murrā, bet mana lācene, apsējusi špicpriekšautiņu, murrā).

Trešā – tā ir tā daļa, kas darbojas ar grupām un individuālajiem darbiem, svecēm, tur tādi dziļumi pavērušies, nāk jauda, kas pat nedaudz biedē. To sajūtu nevar izteikt vārdos; nu kā izstāstīt, kā jūtu krāsas? Tas ir kas jauns, bet reizē šķiet tik pazīstams, it kā tas vienmēr būtu bijis ar mani.

Un ir ceturtā – tā ir kā aizlauzts zars. Tās ir manas sajūtas, fiziskais plāns visā, kas skar mājas un dokumentu lietas. Bezspēcība, izmisums un vēlme ielīst dziļā alā, saritināties un aizmigt. Reizēm tā pamostas kā mazs bērns, kas snaiksta roķeles pret Visuma augstajiem sāniem un lūdz paņemt azotē, lūdz kaut nedaudz rūpes, drošību. Nav jau tā, ka mani nedzird: redz, atsūtīja Edgaru ar Zani, desmit dienu laikā tik daudz sadarījām, bet, kā Edgars nosmēja – te gadam, ko darīt, un tās ir tikai redzamās lietas.

Brīžiem nesaprotu, ko Augša no manis grib – vasarā pasūtīju ārdurvis, lai tak kaut cik siltums turētos, rudenī, kad braucu apjautājies, kad tad būs gatavas, saņēmu atbildi, ka būšot jāpagaida, esot liels pasūtījums. Tā, ausis nokārusi, braucu mājās.

Šķiet, tas bija janvāris, kad, iegājusi lejas virtuvē, sadzirdēju tādu kā čukstus enerģiju, ka vajagot šo telpu sakopt. Es jau labprāt, bet ir tik, cik ir. Turpmākajās dienās sajūta pastiprinājās, runāju ar vienu no saviem Orākuliem, ko darīt. Abas pavaikstījāmies – nu, ja mājas gariņš tā saka, tad varbūt i jādara. Un es, tikko pieņēmu lēmumu, tā palīgi klāt.

Pirmo nomazgājām sienu, pārstūmām veco bufeti, un telpa tā kā iemirdzējās. Zane, iespiedusi rokas sānos, domīgi pieliekusi galvu, noteica – tā virtuve sāk smaidīt. Tālāk sekoja daļēja veco skapīšu demontāža, elektriskās plīts virsmas nomaiņa uz gāzes, un tad jau skapīši, skaistā, gaišā galda virsma. Mazā, tumšā telpa kļuva divreiz lielāka, sāka smaržot pēc kanēļa, vaniļas.

Es zinu, ka tad, kad visu pa skapīšiem salikšu, uzklāšu lina galdceliņu, tā iemirdzēsies vēl krāšņāk.

Varbūt arī mans aizlauztais zars atdzīvosies.

Rudenī, kad manā galvā sāka dzīvot ieraksts, pirmā doma bija sākt ar lielajām pateicībām manai biktsmātei, maniem Orākuliem un daudzajiem citiem labiem ļaudīm, kas ap mani savas domas turējuši. Tas vienmēr ir devis spēku, to sajūtu, ka neesi viens. Reiz kādā online adīšanas vakarā Ingrīda nosmējās – tu tur kā tāds Robinsons Krūzo: velc, stiep, krauj, tad atbrauc kāds Piektdienis un no visa savilktā kaut kas top.

Tā arī ir. Tā kā paldies, mani mīļie, pateicība līdz Mēnesim un atpakaļ.

Auklēšu savu aizlauzto zaru, varbūt tad, kad norakstīšu visu nost, kāds smagums no pleciem nokritīs un mazās laumiņas dzīvinošā enerģija sadziedēs to, kas lūzt un smeldz.

Rakstu un pasūtu Augšai brīnumu, man jau šķiet, ka esmu pelnījusi. Lai vai kādas ziepes būtu iepriekšējās dzīvēs savārījusi, un noteikti, ka vārīju, ar to, kas darīts, gribētos domāt, ka stariņu prieka un brīnumu esmu pelnījusi.

Labums jau atkal ne tikai man – namiņš sāk iezīmēties kā vieta, kur, kaut pēdējiem spēkiem, atklimst un ļauties tam zemes, vietas dziedinošajam spēkam, ko dod šī vieta. Arī Edgars ar Zani noteica, ka te esot kaut kas tāds, ko nevar vārdos izteikt, tik sajust. Mazais Ricis (tas, kurš mazais, ātrais, briesmīgais) paziņoja, ka viņam ar’ te būšot māja ar 10 suņiem un 11 kaķiem. Tā, lūk.

Visa pagājušā gada sajūtas, domas, piedzīvojumi ieadīti šallēs. Raibas, košas sanāca. Kā dzeņa vēders, kā sievas lakats…

Citi raksti

06.07.2021. 6. jūlijs

Kad ārā sāk smaržot liepas, lilijas un studentu neļķes, kad gaisā parādās tā dīvainā vasaras pilnbrieda smarža, kad vējš matos un dzintars nāk krastā, tuvojas tā diena, kad Augšā konsīlijums nolēma, ka uz Zemes ir pārāk mierīga dzīve, tāpēc jāsūta Iveta - es. Ko viņi tur bija sadomājušies - nezinu, vēl mazāk apjaušu, ko es pati domāju, iesniedzot savu lielo dzīves biznesa plānu.
24.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 5

Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā. Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi. Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām. Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī. Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur tirgus diena, līdz ar to - cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.

23.09.2024. Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.

Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu.