Kustini kājas, kustini smadzenes

Pēdējā diena kopā ar čaukstenēm, protams, kalni.

Braucām uz Somiedo dabas parku, tur ir īsta taku pārbagātība. Savu prieku noķer gan ainavu vērotāji, gan putnu vērotāji, arī zvēru vērotāji, arī lāču un vilku. 🙂 Jā, jā, Astūrijā dzīvo i lāči, i vilki, i Ibērijas lūsis, i bezkaunīgās mežacūkas (viena īpaši bezkaunīgā pa neaiztaisītajiem dārza vārtiņiem iešīberēja manā dārzā, sacienājās ar tomātiem, sapluinīja substrāta maisus un apēda visus kartupeļus).

Tā nu rīta agrumā, kura pamodusies, kura puspamodusies, kura rīta šprici mīkstumos saņēmusi, pēcpusi braucīdama, salēcām mašīnā. Uz šo taku brauciens pa autostrādi aizņem tikai 10-12 minūtes, tālākais ceļš vijas caur mazajiem pie-kalnu, kalnu ciematiem, gar ābeļdārziem, kivi plantācijām. Un tad, tā pēkšņi, līdzenie lauku gabaliņi pazūd, dodot vietu varenajām klintīm. Brīdi pa brīdim mašīnā dzirdamas nopūtas: “cik skaisti”, “akkk…”, līdz pēkšņi brēciens “koki!!!”. Nu, jā, tā ir tā mazā, skaistā vieta, kurai vairākkārt esmu braukusi garām – neliels laukums ar vareniem kastaņkokiem, tādi seni ar tādiem kā tēlnieku veidotiem stumbriem. Novienojamies, ka atpakaļceļā piestāsim.

Jau ar pirmajiem soļiem taka rāda savu krāšņumu: daudzkrāsainos kalnus, kalnu pļavas, kur mierīgi ganās govis, dzidri zilās debesis un kalnu ezeru acis, kas ar neaptveramu viedumu lūkojas katra gājēja sirds dziļumos.

Aiz mums ašā solī, kāds pa vienam, kādi bariņā, jautri čalojot, taku ieņem spāņu seniori. Nudien, tur neviena jaunāka par 60 gadiem. Visi smaidīgi, čakli cilā savas pastaigu nūjas. Nu, jā, senioru tēma ir tā, kas sirdi kņudina, domājot par senioriem LV. Mazai atkāpei – te arī tos, kas dzīvo pansionātos, ved ekskursijās, uz pasākumiem, pārgājienos. Tiem, kuri ratiņkrēslos, katram savs asistents.

Priekš manis šī neapšaubāmi ir ainaviskākā un visvieglāk ejamā taka. Pieci B6/B12 kokteilīši darījuši savu, un es itin žirgti varu iet pat pa slīpumu. Kas tā ir par baudu elpot, iet, kāpt un neklepot pie katras mazākās slodzes. Kā mazam bērnam gribas skriet, tomēr prāts uzvar, un, tā kā nākamajā dienā garais ceļš uz Bilbao un atpakaļ + pusnaktī uz vietējo lidostu nākamos viesus sagaidīt, laicīgi griežos atpakaļ. Negribīgi, ļoti negribīgi.

Te ir plašums, var noiet no galvenās takas, iet pa mazajām sānu takām, tik jāatceras – no kurienes nogāji, pa to pusi jāuzkāpj un jāskatās uz ceļa atzīmēm, lai nebūtu kā manām Spoguļdāmām:

“Te kāds ir gājis.”

Kādā brīdī sapratu, ka šī diena, taka, apkārt virmojošās enerģijas izrādījās visemocionālākā. Kaut kur no dzīļu dzīlēm iznira sajūtas, kas pirmos pukstus sāka jau pagājušajā gadā, bērnības un tīņu gadu destruktīvās piesaistes. Savu devu piespēra slodze, joprojām nesakārtotie mājas dokumenti, saimniekdēla (ne)attieksme, ziemas tuvošanās, un nepārprotami par sevi liek manīt gandrīz četri gadi vienpatībā.

Kādā brīdī, sēžot uz akmens, asaras sāka birt kā pupas no pāksts. Kaut kur dziļi iekšā galvu pacēla nīgrums, vēlme sevi pažēlot, izlaist indes zobu. Ņēmu savu iekšējo bērnu opītē un sāpīšu vietā liku saules stariņus, kalnu varenumu un mīlestību, ko tikai es pati sev varu iedot. Šādos brīžos priecājos, ka man dotas zināšanas, kā strādā šīs shēmas, ko ar tām darīt, lai nekaitētu sev un apkārtējiem.

Nu, jā, uz Dieviņu ar’ izburkšķējos, tad sasmējos par Dinas rīta teicienu, kad, nometusies uz viena ceļa, viņa lēni un uzmanīgi laida manos apaļumos rozā kokteilīti:

“Nu, un tagad stāvi mierīgi, tava pakaļiņa manās rokās.”

Vienai no dakterītēm paspruka jociņš – “ejam šovu skatīties”. Tas bija domāts par manu seju, kas, ieraugot šļirci ar rozīgo šķidrumu, pieņēma zaļganā pistāciju saldējuma krāsu. Un, kad es tā drebelīgi, pacietīgi stāvēju ar šļirci pēcpusē, viņa ar Češīras kaķa cienīgu smaidiņu, kā čāpstinot ko garšīgu, noteica:

“Zini, kā es acīs špricēju.”

Jā, mediķiem ir savi skarbie jociņi. 🙂 Bet, lai vai kā, esmu tik pateicīga par kokteilīšiem, enerģija ir atgriezusies.

Pēc takas devāmies izpētīt kalnu ciematu, kur iebraukt var tikai vietējie, pārējiem mašīnas novietojamas stāvlaukumā pie ciemata. Ir kaut kas maģisks šajās senajās ēkās, kur dažas saglabājušās no viduslaikiem un vēl senāk. Kas mani visvairāk izbrīnīja – krāšņās rozes 2 metru augstumā. Ne īpaši koptas un lolotas, tās vienkārši aug un priecē.

“Koku” laukumu izložņājām pilnībā, tur tiešām var paslēpes spēlēt.

Skaista diena, tik žēl, ka laiks tā steidzas…