Vakardienas ieraksts veicināja gana vētrainu diskusiju, kur kāda vieda gaismas būtne nosauca Ceļu, gan tos, kas iet, gan tos, kas uztur un strādā par stulbiem, mani tai skaitā. Vēl pie stulbeņiem tika pieskaitīti visi, kas nodarbojas ar jogu, brauc uz Indiju, darbojas ar zintniecību un līdzīgām lietām. Arī pieklājība šo viedo būtni garlaiko. Nu ko, arī tāds ir viedoklis, mācos akceptēt.
Bet tikmēr mums rats griežas- piligrimi nāk un iet, tā, nejauši, kādam, kuru arī garlaiko pieklājība, līdzi devušās ledusskapī ieliktās olas, dienu vēlāk arī siers. Ceļiniek, lai Tev labi garšo. Mazliet skumji, ka kāda rokām pieķērās arī Daniela un Andrea jakas, tiesa, tās gan pazuda jau pa dienu. Nu ko, kā teica viena mana draudzene – mēs jau strādāsim, mums jau būs.
Tā gadās diemžēl, un šādos brīžos atceros, ko Daniels jautā gājējiem – vai starp to, kas notiek ar tevi, ko sajūti uz Ceļa, var novilkt paralēles ar tavu privāto dzīvi? O, jāaaa! Es varu! Un te ir tas spogulis, kurā vari sevi pavērot bez meikapa. Pirmajā brīdī škrobe gan par olām, gan par sieru, bet – es atradīšu iespēju nopirkt vēl, taču tam, kurš paņēma, būs jāēd zagts. Precīzi kā dzīvē – tu man nozagi, es radīšu jaunu, bet tu lietosi zagtu. Uz veselību!
Un vēl, ir jau viegli uz Lieldienām pāvestam tīrās kardinālu kājas nomazgāt, bet kā ir tad, kad jāsakopj tulznainas, asiņainas, strutainas? Kāpēc tas jādara? Tāpēc, ka ir kaut kas, ko saucam par cilvēcību. Tieši tāpēc brīvprātīgie iet palīgos uz bērnu namiem, dzīvnieku patversmēm, bet to jau kundzēm ar “The Viedokli” (paldies Vita!) nesaprast. Es daru to, ko uzskatu par pareizu un vajadzīgu priekš sevis, neviena privātajā pastkastītē nelienu. Nepatīk – bloķējiet.
Vakar pie mums viesojās korejiešu meitene, kuras angļu valodas zināšanas varētu nosaukt par ļoti simboliskām. Viņa, malacīte, izpelnījās dubultu konfekšu devu no manis – gāja Madrides ceļu. Tur praktiski nav alberģu, maz info punktu, bet kāds tur, Augšā, visu groza pareizajā kārtībā, viņas ceļā, burtiski no krūmiem, vēl līdz galam bikses neuzvilkusi, izlec vācu kundze. Viņai šis ir jau septītais Camino. Viņas pašas vārdiem runājot, trīs dienas nebija nevienu satikusi, izdzirdot dziedam korejiešu meiteni, lekusi ārā no krūmiem, lai nepalaistu garām. Tagad uzņēmusies šefību par meiteni, rūpējas kā cāļu māte par vienīgo cālēnu. Tas mums visiem sagādā gardu smieklu devu.
Diena tveicīga, pieejot pie āra durvīm, sajūta, ka kāds atvēris uzkarsētu cepeškrāsni, biezās akmeņu sienas pamatīgi uzkarsušas.
Mana migrēna nekādi negrib atkāpties, monotoni, klusi īd. Danielam saasinājusies alerģija uz kaut ko, acis asaro, šķauda. Vairākas dienas mēģinu pierunāt uz ārsta apmeklējumu. Pieļauju, ka daļēji uz nervu pamata, jo virs maniem pūčukiem ir priekšniecība, kurai par visu jāatskaitās, tad nu vedam grāmatvedību trijos eksemplāros. Klusuma brīžos bieži diskutējam par baznīcas, ticības nozīmi cilvēka dzīvē. Un viens Daniela izteiktais teikums mani iedrošina izteikt savu nostāju, ka ticība, Dievs un baznīca ir dažādi, brīžiem pat pretēji virzieni un jēdzieni. Katru reizi pie šādām slidenām tēmām svīstu, kura būs tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Man pašai šķiet, ka sen jau pārkāpta. Ir tēmas, kuras nekad neaizskaru Andrea vai Antonio (hā, man dota atļauja padri uzrunāt kā draugi to dara – par Toño) klātbūtnē. Arī ar viņiem ir iesmiešanas un diskutējamās tēmas, bet nekad par celibātu, baznīcas hierarhiju un dusmīgo Dievu, kurš nolemj cilvēkus vientulībai un sāpēm. O jā, mums te iet karstas sarunas. Eh, ka pietrūkst labākas angļu valodas, nevaru līdz dziļumam aizrakties.
Vienubrīd Daniels man vaicā, vai es vispār ticu. Saku, ka protams, bet mans Dievs stipri atšķiras no viņa Dieva, ka esmu kristīta luterāne, bet patīk pareizticīgo baznīcu atmosfēra (tas, ka uz mana naktsskapīša stāv tēva Aleksandra dāvinātā ikona, ir ievērots), ka sestdienas rītus pavadu uguns rituālos, ka daudz runāju ar māti Zemi, un vispār, kad biju darba vizītē Krievijā, tēvs Aleksandrs, smejoties savā pērkondimdošajā balsī, noteica:
– “Labi , ka sevi sadali, vienai baznīcai ar tevi būtu stipri par daudz.”
Par šo arī Daniels skaļi smejas, nevarot nepiekrist, vēl pavaicā, vai arī tur esmu pamanījusies kaut ko uzspridzināt? Jā, joprojām mani zobo par nelaimīgo mikroviļņu krāsni…
Nu, jā, bet smagā tēma par to, ka pagaidām alberģis darbojas ar mīnus zīmi, atvērts tikai 19. martā, ceļotāju lapās nav ierakstīts, lokācijas vieta arī nav visai laba… Toties piedāvājums izcils, gandarījumu dod, kad redzu aizvien vairāk cilvēku iesakām šo vietu. Īpaši silti paliek, kad kārtējais gājējs saka – vakar mana draudzene/draugs gāja, ieteica apmesties pie jums. Mans lielākais aizkustinājums, kad ienākusī kundze man jautā, kur varot Ivett satikt, vakar viņas paziņai pēdas izmasētas, viņai arī griboties, un mugura ļoti sāpot. Aaa, tā bija liela straume uz manām ūdensdzirnavām. Par savu darbu te naudu neņemu, tas pieder pie lietas, to saku visiem. Pateicība tiek ielikta klostera ziedojumu kastītē. Ar patiesu cieņu un apbrīnu skatos, ko viņi trijatā dara un galvenais KĀ. Te ir vieta arī tiem ceļotājiem, kuriem kabata tukša un arī tādiem, kurus tuvumā esošie alberģi neuzņem.
Piemēram, šovakara riteņbraucēji – trīs puiši un viena meitene, kas, izmirkuši pēkšņajā negaisā, meklē patvērumu, bet visur atteikums. Jaunieši var atļauties tikai lētākās vietas, un divi riteņi ir ar ūber garām piekabēm. Neko, visi metamies palīgā. Kāds tur durvis, jo negaisa laikā ir šausmu vējš, kāds tur riteņus, kāds ceļ piekabes, raujam vaļā glaunās sarunu telpas ar balti melno marmora grīdu durvis, stumjam, veļam, nesam. Jaunieši izmirkuši, laimīgi par pajumti, meitene klusi iespiedzas, ieraugot vannas istabu – pašiem sava vannas istaba! Iečukstu ausī, ka droši var uz poda sēdēt, viss tīrs, svaigi mazgāts, nodezinficēts. Viņa pateicībā mums visiem apkrīt ap kaklu. Mani pūčuki laimīgi. Andrea aicina jauniešus vakariņās, viņi saminstinās, ka neko nav paspējuši nopirkt, esot tikai sausās zupas. Toño apliek spāņu puisim roku ap pleciem, papliķē un saka – vakariņu laiks. Pa to laiku, saprotot, ka ēdēju būs vairāk un kritiski novērtējot vakariņu galda piedāvājumu un ledusskapja saturu, pagrābju mazos kabacīšus, kas maldīgi tika noturēti par gurķiem un pazūdu virtuvē. Uztapinu kabaču karbonādes ar sieru.
Aiz loga rībina pērkons, zibens, lietus šaltis, bet pie mums silti, jautri un mājīgi.
Vakariņas noslēdzot, tiek pateikti trīs galvenie noteikumi, no kuriem otrais parasti izsauc skaļas ovācijas. Kā pirmais katram tiek lūgts kartē ar adatu atzīmēt savu mītnes vietu, trešais punkts – lūgums ievērot klusumu, un otrais – ja atgadījusies kāda ķibele vai pašu spēkiem neatrisināms jautājums, var klauvēt pie 5. (manas) istabiņas durvīm. Vīriešu dzimtes pārstāvjiem vienmēr ir ko teikt, bet Andrea savā īpatnējā runas manierē paskaidro, ka vēlmi iedzert ar mani kafiju vai vīnu var droši aizmirst un ar šādiem sīkumiem labāk mani netraucēt.
Vēl pie mūsu vakariņu kopgalda bija tētis un meita no ASV, viņi iet Ceļu, lai varētu sirdīs atvadīties no māmiņas un sievas, kuras jau kādu laiku vairs nav starp viņiem, un pieņemt zaudējumu.
Un vēl ir itāļu tētis ar 12 gadīgo dēlu, brauc no pašas St Jean. Uh, malacis, viņam tiek trīskārša konfekšu deva. Puisēnam tāaadas acis, nu, kur taisnība uz pasaules, priekš kam vīriešiem tāaadas acis…
No rīta palīdzu izstumt riteņus, uz atvadām saņemu bučas uz vaigiem no meitenes, puiši palūdz manu roku pateicības bučai…
Madam, paldies par māju sajūtu…
Asaras rīdama, ar skatu pavadīju viņus, cik tālu vien varēju, un ausīs ieskanējās Pētera dziedātā dziesma
„…par katru stundu Dievam pateicos…”
Un šādos brīžos ir vienalga, kā katrs viņu redz vai jūt…. mēs visi esam Zemes bērni!
