Dzīve mazciemā – 99

Namiņa rīta stāsti – 13

Rīta komisija apstaigā savus īpašumus.

Bosiks sargā pieeju no sētas puses.

Atplaukusi viena no Coraļiem, savas cakas atrāda vēl viena skaistule, kuras vārdu nospēra vārnveidīgie, vēl divas lielās īrisu vāles sprāgs vaļā. Kamēlijas raisa pēdējos ziedus, dodot vietu magnolijai, kura jau drīz priecēs. Rozes kārto ziedlapiņas, gatavojas.

Kad rakstīja dziesmu par neļķu ugunīm, vēl nezināja, ka daudz košākas, dedzinošākas būs pelargoniju ugunis. Sāk veidoties skaista kolekcija.

Dīvaina nakts ar dīvainiem sapņiem.

Neskatoties uz cipariem mēraparātā, garastāvoklis labs, pat ļoti labs. Saulīte silda, jau 18 grādi.

Prieks, ka sūtītās sveces jau silda savus saņēmējus (pirmie saņēma jau ceturtdien).

Atkal gribas atgādināt, ka mirklis starp mūžībām ir “te un tagad”.

Citi raksti

Camino – Day 3
Day three of the walk. I am not even sure how to name it – „Shoot me now” or „how the limits are tested”.
Dzīve mazciemā – 123
27.08.2023. Fotodienas Silmačos

Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta. Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.

Dzīve mazciemā – 134
06.01.2023. Kad jums mājās nekā nav jeb Zvaigznes diena

Naktī grabēja krusa, ducināja pērkons, varbūt tāpēc nogulēju netipiski ilgi. Droši vien gulētu vēl, ja Nansija savā govsmāviena, ēzeļa zviedziena maigajā balsī neuzsāktu rīta serenādes, papildus ar savu “mazo” ķepiņu veicot mana deguna masāžu. Redz, kaķulis ārā grib. Bet tur lietus kā balta, necaurredzama siena. Tā nu dāma sēž uz slieksnīša un jodelē, pēc brīža pievienojas arī Lakšmi, nu divatā stāsta Dieviņam, kā es viņas abižoju, lietu buru.

Dzīve mazciemā – 120
03.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks... Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost. Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs.