Ir arī tā
Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc – o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu.
Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei?
Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes – gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.
Manējais to bija izdomājis uzrīkot šajā nedēļā, droši vien, ka jau kādas dienas iepriekš. Reibstošo galvu, sāpes sprandā, miglu acīs norakstīju uz saspringto darbu grafiku, uz “ārprāts, atkal salna, nevar ravēt”, “šausmas, kad tas lietus pāries, zāle līdz ceļiem”, plusā vēl fona stress par māju, dokumentiem un rēķinu kalniem, kam asumiņu piešķīla pretī braucošās mašīnas mestais akmentiņš, tāds pavisam sīks, bet precīzi stiklā. Rezultātā zvaigznīte, kas dažu minūšu laikā sāka veidot citu ģeometrisko figūru. Mana apdrošināšana it kā to sedz, bet emocijas nošūpojās.
Un tā pirmdienas vakarā pēc Zoom lekcijas, kāpjot augšā pa trepēm, tās nez kāpēc cēlās debesīs un pakāpieni muka, sienas arī tā jocīgi kustējās. Uzrāpojusi uz guļamistabu, atcerējos, ka abas žogvāveres man uz 55. dzimšanas dienu, lai oficiāli ieskaitītu “Mirttantes” pulciņā, uzdāvināja agregātu, ar ko mērīt spiedienu. O, šķita, ka sabojājies, rādīja dīvainus ciparus – 190/110. Lai kas tas būtu, sapratu, ka īsti labi nav. Otrdienu kaut kā dīvaini noklimtu, trešdienas rītā jau bildi ar cipariem sūtīju abiem orākuliem.
Trešdien jau vairs tikai paši nepieciešamākie soļi. Abas nebalsī auroja, ka jāsauc ātrie, bet te tā nav pieņemts. Ja vien neesi komā, pie daktera jātiek pašam. Dakterējos ar to, kas nu mājās bija, tā teikt – cūkas gaļas fileju sēņu mērcē gatavoju no āboliņa lapas, klāt pieliekot baravikas bildi.
Piektdien ir “logs” pie ārsta. Par šo vizīti varētu operu sacerēt un baletu uzvest, vai arī Comedy Club tēmu iedot. Kā viņi man roku nesalauza n-tās reizes mērot spiedienu, tīrais brīnums, bet uzjautrinošākais bija, kā daktera kungs klausījās manus sidrs pukstus – vispirms uzvilka gumijas cimdus, tad izlocīja pirkstus (tajā brīdī caur galvas sāpēm sāku domāt, kur tos sirdspukstus meklēs un klausīs), tad aši pielika to štruntu manai dekoltejai un momentā noņēma nost. Nez, viņš gribēja saprast, vai vispār man ir sirds, vai tā tik skaļi iebrēca viņam ausī:
“Āpsi tu tāds, dod šprici, dod tableti, neredzi, mana nēsātāja tūlīt pedāļus atmetīs, bet man vēl ir idejas!”
Pie tabletēm tiku, tiesa, vakarā, kad aptiekā siesta bija beigusies.
Šobrīd aparātiņš rāda 155/73.
Esmu mierīgā, saudzējošā režīmā, mēģinu neredzēt nenopļauto zāli un neizravētās dobes.
Sevis saudzēšanai uzrunāju kādu ukraiņu sievieti, kura meklēja darbu. Dzīve man iemācījusi būt pateicīgai par visu, ko manā labā izdara kāds, ko es pati nevaru, bet te man nobira asara. Bet tas jau atkal cits stāsts.
Kad tupus, rāpus biju padarījusi nepadarīto, vēru ciet verandas durvis, gar namiņu, uzdodot tradicionālo jautājumu “Vai Camino ir uz augšu?”, pagāja tēvs un gadus desmit – vienpadsmit vecs puisēns, kurš ar piepūstiem vaigiem nesa savu mugursomu. Nezinu, cik lielu ceļa posmu viņi iet, bet jau tas, ka zēns nesēž mājās, neglauda telefonu, bet ir svaigā gaisā, nebaidās no sīkā – mērcētāja – lietutiņa, liek domās papliķēt pa plecu.
Mums ābeles zied. Biezajā miglā tās izskatās īpaši skaisti, tā mazliet pasakaini.
Manas saulītes jau lidmašīnā, un es dodos uz lidostas pusi.
Ierausim daktera tabletes, svētīto ūdeni un – te nesmieties – vienīgās dilles, kas aug, ir no Aglonas vestās ar svētīto ūdeni slacītās. BET, TE VIENS BET – gliemeži viņas neēd, viņi tās RIJ!
Jaukas brīvdienas. 🙂
