28.10.2021. Krūšturi pa gaisu!

Ieraksti, darbi iekavēti, bet tas, šķiet, jau vairs nevienu nepārsteidz. Pēdējās nedēļas var salīdzināt ar “Figaro - turp, Figaro – šurp” ievietošanu vāveres ritenī, kurš traucas pa amerikāņu kalniņiem.

Ar papīriem zobos un savu juristi rokā (telefonā) apskraidu instances, vācu kaut kādus sertifikātus no Škodas centra, ka man tiešām ir Škoda, ne nomaskēts Ferrari. Numuriņš uz auto intīmo atklāšanu izņemts, ierodos laikā, bet – ooooo - es domāju, ka jau visu zinu par spāņu “maņanu” - tas ir numuriņš, lai iestātos rindā!

12.07.2020. Pirmais viesis.

Šodien ir īsts “viento del norte” laiks. Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām. Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai. Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem. Murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.

11.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

5. solis

Mārtiņi. Aizveras veļu vārti. Uz brīdi pasaule paliek klusumā. Starp bija un būs. Tāds dzidrs, skanīgs mirklis – tagadne. Iededzu sveces saviem veļiem, lai gaišs ceļš, gluži kā atmiņas, kas paliek manā sirdī, domās.

Aiz loga tumša debesis bez mākoņu pogaļām, daudz, daudz zvaigžņu, un tikai 6 grādi. Nudien, sajūta, ka sals tūlīt iekniebs degunā.

Visgrūtākā cīņa, kas dzīvē jāizcīna, ir cīņa ar sevi. Tā varētu nosaukt šodienas ierakstu. Mammīt, man spiež. Mammīt, man auksti. Cik bieži bērnībā esam to teikuši, un cik bieži dzirdēts - pacieties, nemaz tik traki nespiež, tu esi liela meitene/puisis, vari paciesties...