Dzīve mazciemā – 91

Namiņa rīta stāsti – 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem.

Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu.

Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

Izgulēju visu miega badu, pret vakaru rokas jau sāka funkcionēt, mugura vairs tik traki nesmeldza. Toties manī sāka burbuļot emociju katliņš, kas nākamajā dienā pieņēmās spēkā. Droši vien kādreiz tas atradīs ceļu uz ierakstu. Tam jānobriest.

 Mums te tā interesanti, Gunita dzīvo kādus 100+ kilometrus no manis, kalnos:

– Nu, tev pūš?
– Nē, man vēl viss mierīgi.

Paiet pāris stundas…

– Jēziņ, nu gan te pūš, mājiņai jums dreb.
– A man, te, lejā, viss jau mierīgi…

Un vēl, mums ir joks: ja viņas un maniem kaimiņiem prasītu, kas ir latvietes, viņi atbildētu apmēra tā:

“Tās ir sievietes, kas visu laiku kaut ko cep, baro apkārtni un visu laiku kaut ko rok, un stāda.”

Gunita piedzīvo ko līdzīgu kā es, kad viss ciems skrien skatīties, kas notiek dārzā.

Mums ar namiņu prieks, pa trim gadiem saaudzētās puķes labprāt piekrita daļu no sava raženuma dot tālāk. Nu mazā kalnu ciematiņā zied gan “Rīgas barikādes”,  gan  kādas krāšņas margrietiņveidīgās, kas man sakuplojušas nepieklājīgā mākonī, arī viena peonija bija gatava dalīties ar savu mazuli.

Vakar pabeidzu vēl vienu daļu no dobes. Jau tagad skaidrs, ka līdz viesiem visu nepaspēšu, manam iekšējam perfekcionistam nāksies samierināties.

Pašā vakarā kā skaists ķirsītis uz šokolādes kūkas – ļoti jauki novadīta Zoom nodarbība manai “Mērķu grupai”. Tāda salda, maiga pēcgarša.

Bet šodien, o, šodien mūsmājās drāma.

No rīta, kā ierasts, abas dāmas izgāja apgaitā. I minūte nepagāja, kā abas lidot ielidoja virtuvē bļaudamas brēkdamas. Skrēju skatīties, kas tad nu?!

Hā, kaimiņi savas gotenes atveduši ganīties. Lielie hortenziju krūmi apgriezti, viss kā uz delnas.

Pagāja pāris stundas, un Nansija sāk apgūt jaunu amatu – govju gane. Sēž uz akmens sienas un vēro, tikko govis paiet tālāk, tā skrien skatīties, kur palika. Govis ar’ gribētu tuvāk iepazīties, tik elektriskais gans traucē.

Dārzā hiacintes nomaina frēzijas, viss ietinies maigā smaržu mākonī. Pagājušā gada lobēlijas krāšņi zied, šogad sētās tikko stiepj galvas pret sauli, samtenītes drīz ceļos uz dobēm.

Siltumnīca, jā, tas man sāpju bērns. Rīt mēģināšu uzlikt plēvi, ja deformētie stieņi ļaus. Nja, te būs jādomā.

Tik patīkami, ka sācies siltais laiks. Pavasara zaļumā ir tāds spēks.

Citi raksti

26.07.2023. Namiņa rīta stāsti vakarā (nr. 26)

Kā jūsu pusē ar sauli un lietu? Mūs saulīte ļoti mīļo, tik ļoti, ka kokiem krīt lapas, pat varenās tūjas skumji šūpo savus zarus. Vīst. Dārzs saskumis, neskatoties uz cītīgo laistīšanu, jaunsētās puķes nedīgst. Dārza krāšņums -lilijas - lēnām nozied, vēl pēdējās, pumpuros esošās, vakaros saldi smaržo.

Šo es teicu sev, kad sāku savu Camino, tagad novēlu katram, kas to iet...
09.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 29

Tuvāk augusta vidum, tas ir laiks, kad mazliet nokņud sirdī, ko tur liegties, pēc iespējas teleportēties uz brīdi uz Latvijas mežiem. Ja šveicieši piedzimst ar vienu kāju īsāku, astūrieši ar sidra glāzi rokā, tad latvietis noteikti ar ogu kurvi vienā, sēņu nazīti otrā.

25.11.2020. Sadzīves krikumi.

Kad nav laika un jaudas lielajiem ierakstiem, tad palīgā nāk izvilkumi no dienasgrāmatas.