Ik reizi , kad šķiet , ka kļūstu par histēriķi , pietiek ieslēgt kādu turku seriālu , un saprotu, ka ar mani viss kārtībā. Tas, ko par šodienu varu teikt – man apkārt ir brīnišķigi cikvēki , paldies 
, no sirds un līdz zemei .Tik daudz atbalsta , pateicības vārdu no klientiem , facebook paziņām . Pateicos , no sirds .Kontā , joprojām , tik no telefona . Datorrūķis strādā, iesniedzām vēl vienu apelāciju .Būs labi , vienā vai otrā variantā, bet būs labi !
Citi raksti
Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav. Kā tad, naktī šī ir klāt. “Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?” Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds. Apģērbties - tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties. Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.
Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.
09.12.2020. Vētra!
Esmu palikusi atkarīga no laika ziņām, agrāk nekad neesmu tā sekojusi līdzi, bet tagad tas kļūst svarīgi, īpaši rudens - ziemas periodā. Un ziņas stāsta, ka jau nedēļas beigās gaidāma lielā vētra, cik nu redzu, tad būs vismaz nedēļu. Lai visi svētie stāv klāt, cerams, negaisa nebūs. Lakšmi vēl no iepriekšējā nav atjēgusies. Laika maz, tāpēc jāsarauj: pie lielās dobes palicis pavisam maz darba.
Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt. Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju. Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti.