Ik reizi , kad šķiet , ka kļūstu par histēriķi , pietiek ieslēgt kādu turku seriālu , un saprotu, ka ar mani viss kārtībā. Tas, ko par šodienu varu teikt – man apkārt ir brīnišķigi cikvēki , paldies 
, no sirds un līdz zemei .Tik daudz atbalsta , pateicības vārdu no klientiem , facebook paziņām . Pateicos , no sirds .Kontā , joprojām , tik no telefona . Datorrūķis strādā, iesniedzām vēl vienu apelāciju .Būs labi , vienā vai otrā variantā, bet būs labi !
Citi raksti
Ziniet, kas ir visgrūtākais viesu uzņemšanā? Nē, ne daudzie jautājumi no sērijas: “Kāpēc izvēlējies šo māju?”, “Vai nav grūti vienai?”, “Kāpēc mašīnu liec tā?”, “Kāpēc tev nav Volvo?”, “Tev nešķiet, ka tu esi savu ambīciju upuris?” u.t.t. - visi šie jautājumi, kas nu jau triju gadu garumā tiek uzdoti, daudz stāsta par pašiem jautātājiem un viņu tā brīža aktuālajām tēmām. Arī ne agrie rīti, ne grupas savākšana, tas viss ir nieks pret pašu grūtāko – pavadīšanu.
Ziemā, vadot “Mērķu” grupu, dažas dalībnieces izteica vēmi tikties klātienē un pastrādāt ar jaunapgūtajām tehnikām. Online formāts ir labs, bet nekas nespēj aizvietot klātienes tikšanos, sarunas, kopīgas pasēdēšanas, pārdzīvojumus. Tā tapa ideja par pasākumu, kuru lepni dēvē par retrītu. Uh, manī uzjundīja duāla enerģija - no vienas puses tik ļoti gribējās atkal strādāt tiešajā saskarsmē ar grupām, interese, kādas tad viņas būs “dzīvajā”, nevienu iepriekš satikusi nebiju, no otras - tas būs liels izaicinājums man, kā tikšu galā ar septiņām spilgtām personībām, vai izdosies izveidot vienotu grupu, vienotu enerģiju, tik galā ar 101 saimniecisko jautājumu. Un pirmais izaicinājums nav ilgi jāgaida...
