Dzīve mazciemā – 90

Namiņa rīta stāsti – 6

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām.

Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena.

Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot.

Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules. Nansija atturīga, pašauj asti kājstarpē, pieplok pie zemes un aizlavās man aiz muguras, Lakšmi iet komunicēt. Tā uzzināju, ka mazais pūkdupsis bija paviesojies kaimiņu virtuvē. Kaimiņiene ieiet virtuvē, a tur uz galda, izlaidusies saulītē, guļ Lakšmi un murrā. Saku, lai neļauj, lai dzen projām. Pie citiem i tuvumā neiet, bet mīļkaimiņi viņai patīk, tāpat kā man.

Pēc kafijas prom uz Lamuno pēc zirgāboliem. Saplūcu puķu pušķi zirgu meitenēm, paņemu vienu sveci dāvanai, un esmu gatava lāpstas cilāšanai.

Mani sagaida pats Jēzus (Jesús), kas, izrādās, ir saimnieks visam lielajam stallim un zirgiem. Mani ieraudzījis, jau māj pa gabalu, stiprās rokas nobrīkšķina manus plecus.

– Tu viena? Kur draudzenes?

Hmm, interesanti, kuru no visām domāja? Vai to, kuru uz rokām cēla, vai to kurai buču deva. Ai, spānis, ai, šķelmis.

Tieku iepazīstināta ar jauno personālu, visiem tiek pateikts, ka šī “chica” var braukt, kad grib, ņemt, ko grib (nu, tas tā, pārspēlēti).

Stunda ar astīti, maisi pilni, varu braukt mājās. Šodien lielā dobe jāpabeidz.

Ak, un jāpalielās – vakar atnāca jaunās sveču formas. Esmu iemīlējusies tajās.

Uz Vēršu zīmes jaunmēnesi liešu sievišķības, naudas, baudas sveces. Kad jau, tad jau!

A rīt, ja šodien darbus sadarīšu, braukšu vienu mazo tirdziņu izlūkot, sola, ka būšot i amatnieki.

Pirmā meža zemenīte tiem, kuri izlasīja.

Citi raksti

18.07.2023. Namiņa rīta stāsti (nr. 25) & viesi namiņā

Neraksturīgi man, esot kopā ar viesiem, nolēmām apmeklēt publisko pasākumu - dronu šovu. Pirmajā vakarā pasākums neizdevās, visā Gijonā nebija, kur mašīnu novietot, pareizāk sakot - uz ielām i adatai vietas nebija. Milzu sastrēgumi, policisti, brīvprātīgie, kundzītes ar cacīgi uzkrāsotām lūpām regulēja satiksmi, cilvēku plūsmu. Nu, neko, noslaucīju no pieres sviedrus, kad izkļuvām no pilsētas. Sestdien mēģinājumu atkārtojām, tik nu bijām gudrākas - ieradāmies pusdienas laikā, kad spāņi bauda nomiedzi.

18.03.2021. Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā - pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem. Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts...

I’m dripping with sweat – the albergue is fully booked this evening. Spanish summer does its thing, it’s not even noon and almost all the rooms are booked.
27.11.2025. Kad "bars" pieņem

Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.