Dzīve mazciemā – 90

Namiņa rīta stāsti – 6

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām.

Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena.

Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot.

Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules. Nansija atturīga, pašauj asti kājstarpē, pieplok pie zemes un aizlavās man aiz muguras, Lakšmi iet komunicēt. Tā uzzināju, ka mazais pūkdupsis bija paviesojies kaimiņu virtuvē. Kaimiņiene ieiet virtuvē, a tur uz galda, izlaidusies saulītē, guļ Lakšmi un murrā. Saku, lai neļauj, lai dzen projām. Pie citiem i tuvumā neiet, bet mīļkaimiņi viņai patīk, tāpat kā man.

Pēc kafijas prom uz Lamuno pēc zirgāboliem. Saplūcu puķu pušķi zirgu meitenēm, paņemu vienu sveci dāvanai, un esmu gatava lāpstas cilāšanai.

Mani sagaida pats Jēzus (Jesús), kas, izrādās, ir saimnieks visam lielajam stallim un zirgiem. Mani ieraudzījis, jau māj pa gabalu, stiprās rokas nobrīkšķina manus plecus.

– Tu viena? Kur draudzenes?

Hmm, interesanti, kuru no visām domāja? Vai to, kuru uz rokām cēla, vai to kurai buču deva. Ai, spānis, ai, šķelmis.

Tieku iepazīstināta ar jauno personālu, visiem tiek pateikts, ka šī “chica” var braukt, kad grib, ņemt, ko grib (nu, tas tā, pārspēlēti).

Stunda ar astīti, maisi pilni, varu braukt mājās. Šodien lielā dobe jāpabeidz.

Ak, un jāpalielās – vakar atnāca jaunās sveču formas. Esmu iemīlējusies tajās.

Uz Vēršu zīmes jaunmēnesi liešu sievišķības, naudas, baudas sveces. Kad jau, tad jau!

A rīt, ja šodien darbus sadarīšu, braukšu vienu mazo tirdziņu izlūkot, sola, ka būšot i amatnieki.

Pirmā meža zemenīte tiem, kuri izlasīja.

Citi raksti

Vai tiešām jau piecpadsmit dienas eju? Jūtos ārpus laika un telpas. Nakšņoju brīnišķīgā alberģī, tikai viens bet - mana vieta divstāvu gultas otrajā stāvā. Un šīs gultas radītājam bijusi apskaužama humora izjūta, nepietiek, ka gulta ir gana šaura, tai nav nevienas maliņas sānos.
Esmu iegājusi vāveres ritenī, aizmiegu pa ceļam uz spilvenu . Mazs atskats vakardienā : no rīta konsultācija, tad trešās krāsas kārtas uzlikšana uz griestiem un sienām, tad konsultācija, vēl viena saruna , ašā aizskriešana uz bāzi - draugu pasūtījumu sagāde, vakarā vēl viena konsultācija un garum garā vēstuļu lasīšana, atbildēšana. Aizmigu pa ceļam uz spilvenu …

Dzīve mazciemā – 90 Read More »

10.06.2021. Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.
Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma - alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā.