Dzīve mazciemā – 88

Namiņa rīta stāsti – 4

Atkal pusgulēta nakts, migrēna ērti iekārtojusies aiz labās acs un deniņu apvidū, ērti sūc kokteilīti un – tram-pam-bam – pa brīdim uzsit pa bungām.

Vakar masēju i galvu, i skaustu, kaut kur zemāk pa kakla skriemeļiem uz labo pusi sataustīju vienu punktu, kuru masējot palika krietni labāk. Kas tas par punktu, to prasīšu Janai, viņa kā Ciguniste zinās.

No rīta tas pats, kamēr čubinu to punktu, sāpi atlaiž. Ļoti vilinoši palikt gultā, bet šovakar lielais Zoom Mērķu grupai, jāpabeidz rakstīt lekcija.

Ārā silts, viegli apmācies, būs jāsaņemas sabarot dobes ar humistāru. Pagājušajā gadā bija labi rezultāti.

Ir viedoklis par kaimiņu kaķiem, kuriem nav citas vietas, kur gulēt, kā kastēs ar samteņu stādiem. Esmu dzīvniekmīlis, bet visam ir robežas.

Vakar mūsmājās bija drāma: sēžu pie galda, auklēju savu galvu, istabā ieskrien Lakšmi un žēli pīkst, glaužas gar kājām, stampājas ar ķepiņām, skaļi murrā, beigās vēl pieskrien, iekož kājā.

Skaidrs, lieta nopietna.

Pieceļos, ejam abas ārā (siltā laikā virtuves durvis uz dārza terasi stāv vaļā). Lakšmi sāk murrāt vēl skaļāk un vedina uz mūra sētas pusi. Neko aizdomīgu neredzu, tik Nansija, izstiepusies kā ūdens šļūtene, ar priekšķepām atbalstījusies pret sētu, lūr pāri.

Klusiņām pieeju tuvāk – a tur no otras puses Bosika deguns, sak, nāc spēlēties! Nuuu, tas ir par traku, Bosikam ļauts uzturēties tikai ielas terases pusē, tāpēc padzenu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš kā visi šejienes kaķi pilns ar parazītiem, vīrusiem u.c., Nansija, man par lielu nelaimi, ir ļoti uzņēmīga. Maksimāli cenšos ierobežot kontaktus, uz ielas terases dāmas neiet.

Lakšmi ir īsta sūdzambībele, Nansija to visu dara gudrāk, elegantāk: ienāk istabā, paberzējas gar kājām, apguļas gultā, sāk mazgāties un, it kā starp citu, sāk dīvaini murkšķēt, sak – ej, skaties, sīkā atkal aiz stūra pīpē. Tas tā, ja uz bērnu valodu pārnestu.

 Šobrīd abas laimīgas, viena ar peli zobos, otra ar putniņu zobos staigā pa pagalmu un lielās. Vienīgais kreņķis – es atteicu iespēju laupījumu noglabāt zem savas gultas, aiztaisīju ciet durvis.

Kafijas vietā zaļā tēja, kafija joprojām ne smaržo, bet smird. Gribas kaut ko vēsu, skābu un kolu.

Rīt jau piektdiena.

P.s. Saziedējusi hiacinšu kastīte pie vārtiņiem, izskatās, ka rīt pirmos ziedus vērs pelargonija Viva Carolina.

Citi raksti

29.06.2020. Māja un dārzs.

Mēs gaidām ciemos!

Kad pirmo reizi (sludinājumā) ieraudzīju rozā namiņu, neteiktu, ka sajūsminājos uzreiz. Pilnīgi noteikti lapa ar mājas aprakstu, fotogrāfijām tika nolikta lielās īpašumu aprakstu kaudzes viducī. Kaut kā negāja pie sirds dīvainais mājas izskats, krāsa. Sapnis jau bija par skaistu, senlaicīgu pelēko akmeņu māju, kur arī interjeru attiecīgi pielāgot. Pirms gada un trim mēnešiem, ieraugot dzīvē, kaut kas paraustīja aiz kājas - nāc, paliec!
26.09.2023. Starp špricēm un dziesmām

Mūsmājās īsts jampadracis: Baltā lentīšu dāma staigā, virina durvis, viena pa sapņiem apciemo pārējās, izsakot visai izaicinošus piedāvājumus (piemēram: sākt stādīt pupiņas, iet pie mežacūkām, divu Dopelhercu tablešu vietā ieraut sešas u.t.t. Nepārprotiet, viņa pati guļ kā susuriņš, mēs to redzam sapņos. Vienlaicīgi.), namiņa jumts dreb no smiekliem un idejām.

28.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem. Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu. Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

28.10.2021. Krūšturi pa gaisu!

Ieraksti, darbi iekavēti, bet tas, šķiet, jau vairs nevienu nepārsteidz. Pēdējās nedēļas var salīdzināt ar “Figaro - turp, Figaro – šurp” ievietošanu vāveres ritenī, kurš traucas pa amerikāņu kalniņiem.

Ar papīriem zobos un savu juristi rokā (telefonā) apskraidu instances, vācu kaut kādus sertifikātus no Škodas centra, ka man tiešām ir Škoda, ne nomaskēts Ferrari. Numuriņš uz auto intīmo atklāšanu izņemts, ierodos laikā, bet – ooooo - es domāju, ka jau visu zinu par spāņu “maņanu” - tas ir numuriņš, lai iestātos rindā!