Dzīve mazciemā – 85

Namiņa rīta stāsti – 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas.

Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu.

No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt.

Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā.

Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina – ņerk, ņerk, ņjauuu.

Ir pavasaris, beidzot ir. Ap deviņiem jau 20 grādi, un visa zāle zaigo dimanta rasas lāsēs. Kaķiem nepatīk, tie iet, augstu kājas cilājot un ik pa brīdim notirinot.

Pirmā sveču partija devusies ceļā, bet otrā, kas gatavojas, stāv savā augu aplī, un, kā katru rītu, istabā ielaižas kamene. Mans darbs to noķert pirmajai un izlaist ārā.

Dīvaini, pēc vakardienas trakās rakšanas nesāp ne muskulītis.

Dārzā acis ver “Rīgas barikādes”. Ļoti skaistas mazās tulpītes, jo īpaši izceļas uz salti sudrabotās krustaines fona.

Šodien dārza darbu nebūs – jāgaida kurjers, šis tāds nejauks, neuzpīkšķina, ja neesmu redzama ielas pusē, brauc projām. Tad nu pucēšu abas terases; bildes rīt, ja paspēšu sapucēt.

Pavasaris, jauns dabas cikls ir sācies.

Lai jauka diena!

Citi raksti

Hospitalero – 7. daļa
Laiks skrien ar vēja spārniem, dienas kaut kur pazudušas... Šai Ceļa pusē nekas daudz neatšķiras no ejamā Ceļa.
Dzīve mazciemā – 161
26.05.2025. Kad aizraujas elpa

Maija beigās kalnu pilsētiņās, ciematos sāk svinēt viduslaiku svētkus. Uz pāris esmu bijusi, pārsvarā - nopūta. Bet daži tiešām jauki: interesanti izstrādājumi, gardi sieri, no viena pat pīts groziņš atceļoja. Nu, jā, esmu laikam Latvijas tirdziņu atmosfēras, piedāvāto preču daudzveidības izlutināta. Bet, ja nelīst, ja brīvdiena, ja vieta, kur nekad neesmu bijusi, degviela mašīnā ir – braucu. Pirmais pārsteigums - mana navigācijas sistēma atteicās ar mani runāt.

Dzīve mazciemā – 106
07.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls. Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa: “Atvainojiet, kļūda, risināsim.” Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija. Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Dzīve mazciemā -162
31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.