Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs.

Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu.

Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi! Ar lepnumu saku – es dzīvoju Spānijā, mīlu Astūriju no visas sirds, bet biju, esmu un palikšu latviete.

Vasaras beigās-rudenī, kad plānojām šo braucienu, ai, kādi tik mums plāni nebija, kur tik brauksim, ko tik darīsim, redzēsim. No ieplānotā labi, ja 1% izpildījām, Visumam bija savs plāns. Tā ietvaros Gunitas jaunākais dēls saslima ar zirgu slimību, tāpēc katru nedēļu devāmies netālo aiz-aiz-aiz-blakus ciemu, lai Kris Hoijas mugurā nostiprinātu savu gribasspēku, līdzsvaru, iemācītos turēt taisnu muguru, vadīt tumšo spītnieci. Ja jūs redzētu tās sajūsmas pilnās acis…

Vēl Visums mums uzbūra netipiski siltus laikapstākļus – tā laikam kompensācija par briesmīgo pagājušo ziemu. Un, kad tiek piedāvāti +25..+27 grādi, tad kādi kalni, ja pludmales sauc un divu dēkaiņu kājas grib skriet pāri viļņiem, smiet, lēkt un baudīt jau pavasarīgo sauli.

Tā arī šoreiz augstākos kalnos neuzbraucām, līdz Cavadongai netikām, toties līdz pat Gijonai gandrīz visas mazās pludmales izķemmētas.

Vienu dienu veltījām Galīcijas apmeklējumam, bet par to vēl ieraksts būs, tas tāds īpašāks stāsts.

Vēl mēs savedām labu daudzumu malkas un, protams, dārza galveno labumu – zirgābolus. Bija vakari, kad no stiepšanas, nešanas abām sāpēja i pleci, i kājas, i muguras. Bet it īpaši šajos vakaros, kad prāts tika nodarbināts ar sāpju izpēti, mums raisījās visdziļākās sarunas reizēm ar asaru, reizēm ar smieklu piedevu. Tieši šajos vakaros daži vārdi ieguva pavisam īpašu nozīmi; citiem tas neko neizteiks, bet mums, pieminot vārdu “sliekas”, smaids atausīs pat viss pelēkākajos noskaņojumos.

Pēdējais vakars vienmēr pienāk par ātru, tāds tas laika ritms, toties rīts mums dāvāja iespēju izbaudīt vēl miegaini kluso Gijonu, nesteidzīgi baudīt gardo rīta kafiju mazā, omulīgā stūra kafejnīcā sirma bārmeņa, izskatā gluži kā Papa Noel, gādībā. Redzot manu sajūsmu par čurrosiem, kas tiek pasniegti kā sveiciens pie kafijas, tikām pie vēl vienas porcijas.

Šī tagad būs mana kafejnīca Gijonā, it īpaši tādēļ, ka atrodas gandrīz blakus juristes birojam.

Mīļie, mīļie rūķi, paldies par šīm 25 skaistajām, piepildītajām dienām!

Lai piepildās namiņā izsapņotais, un tad, kas zina, durvis pavērsies jaunai pasakai.

Bet es.. es tagad ķeršos pie iekavēto darbu un stāstu kalniem, jo pa vidu svētkiem, viesiem  piedzīvojumi nekur nepazuda.

Jā, Gunitai top “Dārza skola”, dažas lekcijas jau ir pieejamas, jaunas top. Ir kādas, kur tieši-netieši arī namiņa dārzs piedalījies – mēs te eksperimentus veicām, kā atdzīvināt, atveseļot augsni.

Par dārzu arī būs ieraksts.

Nu, ko! Lecam jaunos piedzīvojumos!