Sadzīves ainiņas

Vakar bija tā!

No rīta, kā parasti – pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te – pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Klausīties rīta putnu dziesmās, vērot, kā strazdi un citi sīki putni čalo pa palmu, knābājot palmas augļus, vērot interesanto žagatu trio, kur viena vienmēr turas atstatus, bet tās divas, kas kopā, ik pa brīdim skaļi brēcot, izmet spalvu, ir īsta rīta maģija, tāds dabas slepenās dzīves vērojums, kas uzlādē ar enerģiju visai dienai.

Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo. Veckaķei purniņš nosirmojis, acis tādas skumjas, slimība progresē un tas vieš bažas. Tad nu daru maksimāli visu, lai var tā kārtīgi izbaudīt vēlamo.

No paša rīta bija divas jaukas konsultācijas, kur runājām un likām praktiskos mērķus – ko, kā darīt, lai stiprinātu pašdisciplīnas muskuli, kā dot atzinību sev, kā ieraudzīt sevī drosmes, pārliecinātības avotus. Jā, ir tā, ka, kaut attālināti, bet ar prieku daru savu darbu, un, kad vēl atnāk atsauksmes par “mazajiem brīnumiem”, kas notiek pēc šādām nodarbībām, paliek pavisam silti.

Joprojām tā īsti dzīvu sevi jūtu tad, kad daru ko noderīgu. Laikam jau taisnība draudzenei, kura vēstulē rakstīja: “(..) da tu vienkārši atpūsties neproti, man tās rozes var ieaugt efejās, izlaistos dārzā un gulētu (..)”.

Jo, kad tā kārtīgi iesilst diena, ķeru lāpstu un dodos turpināt iesākto gadsimta dobi. Tā būs liela, ietvers visu viena dārza malu gar ārējo sētu. Tur tās atsvabinātās rozes, vēl kaut kādi smaržīgi staipekņi, mēģināšu piedot formu, sastādīt saaudzētās samtenes, vasaras dālijas.

Ceru, ka gliemeži un tas mazais jocīgais nezvērs, kuru neesmu redzējusi, tik katru rītu redzu mazus caurumus zālienā un blakus zemes pļekas, nenorīs.

Ir pats dienas vidus un Siltuma dieviņš uzgriezis tā pamatīgi – +28 grādi, tā i prasās izmesties peldkostīmā, bet īstas pārliecības, ka tuvīnie ļaudis to pareizi sapratīs, nav. Ir jau bijuši mazie piedzīvojumi ar manu izgājienu iekš negližē (tas pie tiem neuzrakstītajiem stāstiem) un Otrdieņa gaisa peldēm.

Tas bija tā: Otrdienis, kā jau jauns un sprigans meitēns ar brīnišķīgām ķermeņa aprisēm un bez kompleksiem, savā istabā rītos un vakaros deva ķermenītim paelpot, tā pat staigājot, izstaipoties, izpildot kādu jogas pirueti. Plānos, gaiši zaļos aizkarus, lai tie netraucētu saules stariem, gādīgi aizlocījusi aiz apmalēm. Vienā tādā staipīšanās reizē pamanīja, ka pretī esošās bagātās mājās kaimiņš, ko bijām iesaukušas par Rumpumpeli (jo nīgrs, vienmēr, pat nākot pretī, aizgrieza galvu, lai nebūtu jāsveicinās), stāv pie mazā vēdlodziņa savas mājas augšējā stāvā un vēro. Tiesa, nav skaidrs, kā viņš kaklu un acis neizmežģīja, jo viņa mājas logi ir vienā slīpumā, mūsējie – otrā. Bet fakts kā tāds – skatās un velk lielo dūmu. Kad pamanīja, ka ievērots, čutj ne cigāru norija. Kopš tās dienas pie loga nebija manīts, bet Otrdienis līdz pat aizbraukšanai mierīgi turpināja savas gaisa peldes. Ko tu jaunam padarīsi!

Tad nu, apzinīgi piesegusi plikumus, cītīgi roku savu dobi, pēkšņi dīvains troksnis, tā kā elektrības vadu sprakšķis. Paceļu galvu, ieklausos – klusums. Labi, rādās! Roku tālāk, atkal tinkšķis. Nu jau paliek neomulīgi, staipu kaklu, neko neredzu, visapkārt kluss, mīļkaimiņi devušies pastaigā, pa viņu mājas tālāko daļu rosās Elvīra, bet tas tinkšķis tepat pie auss. Nogrozu galvu, roku tālāk, un tad notiek atkal liels tinkšķis, un man pret kāju atsitas kustīgs kamols, kurš izjūk uz divām pusēm. Mana pašaizsardzība svin uzvaru ar trauksmes sirēnas cienīgu uznācienu. Kad no bļāviena atgūstu elpu, ieraugu divas punktiem klātas ķirzakas ar lielām, platām galvām (varbūt gekoni, kas to lai zina) un vienu zaļpelēku ar slaidu ķermeni, tās turpat, nepilna metra attālumā bezkaunīgi lūr man acīs un izskatās tikpat pārsteigtas kā es. Dīvainais tinkšķis turpinās, un, kad jau esmu atvērusi muti nākamajam kaucienam, ieraugu vaininieku – tas ir kaimiņu mazais pļāvējrobotiņš, kurš, iesprūdis starp divām puķu dobēm, meklē izeju. Nokaunējusies aplaižu skatienu apkārt, neviena nav, tik no tālā kaimiņmājas gala skat Elvīras dziedātās operu ārijas. Ļoti ceru, ka mana sirēnas taure gāja rakstā ar to.

Šķiet, neviens nav manu izgāšanos dzirdējis. Fū. Roku tālāk. Pēc pāris stundu darba uzliktais dienas plāns izpildīts, var sākties nogurdinošais velēnu izpurināšanas darbs.

Bet nāk lielā vilšanās, laikam jau mans bļāviens vainīgs, atbrauca lielā mašīna un aizveda Vito Tinto un Vino Blanco. Viss, nebūs vairs man sarunbiedru, jau bija pierasts rītos un vakaros dzirdēt abu šņākuļošanu.

Ech, pilnīga vientulības sajūta.

Esi prātīga, kādas vēsmas Visumam sūti, jo kā uz burvju mājiena atkal abas plankumainās ķirzakas klāt. Mani pilnīgi noteikti nevar pieskaitīt pie reptiļu mīluļiem, jo vienmēr šķiet – tikmēr ķirzaka, kamēr kobra!

Vēl pēc pāris stundām velēnas izpurinātas un, galvai dunot, varu dienas darbu beigt.

Paeju solīti nostāk, būs skaisti, kad pabeigšu.

Lielo, garo rožu saknes atbrīvotas no staipekņiem, nezālēm, cik nu varēju, tik uzrušināju zemi ap saknēm. Zeme smaga, blīva, lai nu saknes elpo.

Kaut kur tā diena paskrien, bet vakarā, atkal sēžot uz pakāpiena, dzerot svaigi vākto piparmētru tēju, tā silti ap sirdi. Vakara izskaņā, pareizāk sakot, nakts ieskaņā, saldais ēdiens – saruna ar draudzeni. Kur palika gandrīz divas stundas – nezinu, bet vēders sāpēja no smiekliem. Šis bija ļoti izdevies pilnmēness.

Šodien veikala diena, uz veikalu braucu reizi trijās + nedēļās. Tā ir vesela procedūra – sagatavoties veikala apmeklējumam: jāsaliek mazajā mugursomiņā iepakojumu maisiņi, āra kabatā visi dokumenti, kas apliecina manu legālo šeit būšanu, jāsameklē vienreizlietojamo cimdu pāris, uz papīra lapiņām ar lieliem burtiem jāsaraksta vajadzīgās lietas spāņu valodā, kas nav paņemamas pašapkalpošanās nodaļā.

Līdz veikalam vien nieka 2,5 kilometri, cik nu iespējams mazajā ceļa kriksī, iespiežu gāzes pedāli, lai mašīnai “trubas iztīrītu”, nabadzīte galīgi nostāvējusies.

Nu jau no manas mašīnas vairs nebēg kā no lietuvēna, bet, drošs paliek drošs, novietoju to tālākajā stāvlaukuma daļā. Lielciems sāk ieiet savā ritmā, vairs nav garo rindu ārpusē, kad bija stundu jāstāv, lai tiktu veikalā. Pie ieejas dežūrē policisti , pie tās jau pierasts, veikala apsardze, jau atpazīstot mani, ar smaidu sveicina angļu valodā, atbildu spāniski.

Veikalā lietotie dezinfekcijas līdzekļi man izraisa ļoti alerģisku reakciju, pēc katra veikala apmeklējuma vēl divas dienas staigāju ar uzpampušām, niezošām acīm, aizliktu degunu un niezi uz ādas, tāpēc kustos aši, lieki nekur nekavējoties. Vislielākā drūzmēšanās pie augļu, dārzeņu stenda. Tā kā pie ieejas veikalā virs jau esošajiem cimdiem jāuzvelk izsniegtie veikala bezizmēra cimdi, tad dārzeņu, augļu paņemšana no skaisti izveidotajām piramīdām ir labs izaicinājums, vienmēr bail tās sagāzt. Pagrābusi tomātus, kartupeļu maišeli un kastīti (2kg) ar zemenēm, dodos pie sava lielākā izaicinājuma – gaļas stenda. Dzeltenā līnija novilkta vairāk kā metru no letes, līdz ar to grūti parādīt ar pirkstu, ko vēlos, jo šeit tāpat kā augļu stendā viss salikts uz paplātēm glītās kaudzītēs un cieši viena pie otras. Tam tad arī tās sarakstītās lapiņas.

Ar vistas gaļu tieku viegli galā, liellopu priekš veckaķes – arī, visgrūtāk iet ar aknu paprasīšanu. Vārds viegls, bet lec no galvas kā zaķis ārā. Zane mācīja – iedod sev asociāciju, nu “kā ēzelis saka – igo-go”. Tā būs vieglāk atcerēties “higado”. Tā nu eju pa veikalu un pie sevis pusneapzināti skaitu “higado, higado, higado”. Parasti problēmu nav, kaut vārdu aizmirstu, jo lielais gaļas vīrs jau iegaumējis manas vajadzības un parasti sveicina – “hola, letona.” Šoreiz viņa vietā ir cits, kas rada iekšējo apjukumu un hidago vietā paprasu “dos kilos higogo”. Puisietis nesaprot, skatās uz mani, es atkārtoju vēlreiz, izmisīgi rādu ar pirkstu uz ar labumiem piekrauto leti, tai brīdī pienāk viena no veikala darbiniecēm, kaut ko ātri saka puisietim, tik uztveru “letona”, puisietis nosmaida un vaicājoši ar pirkstu rāda uz gaļas paplātēm, kad nonāk pie aknu paplātes, māju ar galvu “si, dos kilos”.

“A, higado!” Un puisietis iesmej – higogo. Man neatliek nekas cits, kā savilkt plecus un pasmaidīt – nu ja!

Kad visi pirkumi salikti maisiņos novietoti uz paņemšanas stūra, vēl uz atvadām puisietis nosmej ,,higogo”!

Braucu mājās un pati ķiķinu, būšu tikusi pie iesaukas.

Vakarā ir svētki – pilna bļoda ar zemenēm, pusi apēdīšu, no otras puses izvārīšu zemeņu – piparmētru ievārījumu. Man par lielu pārsteigumu, te nav kā Latvijā – zemenes visu vasaru. Maija beigās, jūnija sākumā sezona beidzoties. Tāpēc pa druskai kaut kas jāieglabā burciņās.

Reizi trijās nedēļās atļauju sev šo kārumu – pieēst pilnu vēderu ar zemenēm, pārējā laikā – stingrs taupības režīms. Veckaķe ar savu gaļas diētu ir lielākais roba cirtējs maciņā.

Kamēr rakstu, aiz loga dārd pērkons, visa pamale virs okeāna tumši zilā ilgu krāsā, un es, ēdot zemenes, klusi dungoju “tā, lūk, mana tumši zilā dziesma dziedama…”

P.S. Pagāja diena, kamēr uztapa ieraksts, un ir jaunumi – ar rītdienu varēšu iet uz okeānu, ir dota zaļā gaisma brīvi pārvietoties pa lielciema teritoriju!

Un vēl – esmu sākusi izzīmēt dienas vadošās sajūtas. Neirografiku apguvu īsi pirms aizbraukšanas. Tas palīdz labāk saprast, atstrādāt, īpaši apvienojumā ar sajūtu kārtīm. Patīk.